Dīvini, bet tā īsti pirms Traveller izteicienu nezināju.


Bet lūdzu, arī reklāmkomiksiņš no Forbes.
Kur atpūsties ārpus grida

Ils-Them

****

Neprasiet kādēļ filma Fantāzijas Festivālā. Lai gan, iespējams, tieši šāds konteksts tās iedarbību tikai pastiprina.

Filma, kas veidota ne tik daudz ap baiļu radīšanu skatītājā, bet baiļu parādīšanu ekrānā. To baiļu, kad tiek sagrauts pats pamats, atņemtas drošības saites un kapacitāte laimīgu beigu cerībām.Un arī baiļu no nezināmā, bet tas nu reiz jau ir TIK klasiski...

Un tas strādā. Ātrās, brīžiem miglainās kameras kustības, kas Blēras raganai bija 'autentitātes pierādījums' šeit ir nomācošo baiļu radītā uztveres tuneļa vizualizācija. Skaņas, kas bailēs kļūst daudz skaļākas un mīklainākas. Apjukums un maldīšanās pat zināmās vietās... Nav jāredz asiņu jūra ekrānā, lai zinātu, ka ievainojums ir nopietns -tu dzirdi kā asins klusi strūklo. Un ar to arī pietiek. Tīras emocijas ekrānā, un nekā lieka. Bet jā, bez kvalitatīvas apskaņošanas šī filma noteikti zaudē divas trešdaļas savas iedarbības - nav iznācis redzēt citu, kur skaņa būtu izmantota tik precīzi, vienlaikus saglabājot to tikai kā papildinājumu, nevis padarot par pašmērķi.

Daži apskati cītīgi atsaucas uz politiskajām paralēlēm, par Francijas bailēm no jaunās eiropas (Rumānija, Snagova. Jā, pareizi, Tepešs tur netālu pēc leģendas apglabāts). Var jau protams, var - jaunais pāris, kas ar saviem Francijas uzkrājumiem ērti pārvācies uz Rumāniju un dzīvo, it kā Franciju būtu paņēmuši līdz, bet visi pārējie būtu iebraucēji, un jaunā, netīrā, Rumānija, kas ir tik sveša, ka pat tās rotaļas ir sadiska nežēlība. Bet teikt, ka filmas baiļu faktors slēpjas tikai šādos politiskos priekšstatos būtu pārsteidzīgi.

Dīvaini to teikt par filmu, kas pieder pie žanra kam parasti raksturīga tendence uzjundīt kādas dziļākās bailes un, veiksmes gadījumā, atstāt skatītāju vēl dienām ilgi uzmanīgi pa stūriem skatoties - bet šī nu reiz lieliski palīdz prāta sakārtošanai un lieku emociju atmešanai. Tā nepaliek. Lai gan filmām būtu labi atstāt pēcgaršu, šīs gadījumā, teiktu, tā ir pat labāk... Radīt skatītājam iespaidu par izpratni, empatizēšanu ar ekrāna tēlu sajūtām, nespēlējoties tikai ar līdzīgu baiļu radīšanu pašā skatītājā - tā tomēr ir klase.