Reiz senos laikos gāju uz koncertu, tajās baltajās, riebīgajās, brūkošajās kokvilnas zeķbiksēs, ko tad mēdza stīvēt bērņukiem kājās, no dzimuma neatkarīgi. Un tajos muļķīgajos gumijas zābakos ar siltināto iekšzābaku, kādus man nācās valkāt, jo kārtējo sezonu visi tirgū pieejamie zābakpāri bij tapūsi atzīti par nevalkājamiem - zole nevis piešūta, bet pielīmēta - kas tos pārējos padarot par veltīgu naudas izsviezšanu.

Brūnpelēkā ziemeļzemes baltā gada laika ielu žļurga, protams, bija kārtīgi nošļakstījusi baltās zeķbikses. Viena no vēl ne gluži draudzenēm, bet varbūt mazliet vairāk kā tikai paziņām, klusi man to norādīja. Es toties kopš tā laika viņu pamatīgi necietu. Visus nākamos piecus pazīšanās gadus.
Par to, ka atņēma iespēju izlikties, ka ja es nepievērsīšu netīrajām zeķbiksēm uzmanību, to netīrība neeksistēs.

Tas bija ļoti sen. Bet joprojām nesajūsminos par adatām, kas plēš ziepju burbuļus. Pat ja to prioritātes sakārtotas un viens zeķbikšburbulis attiecības nesabojās un, gribētos tak loģiski ticēt, ka pat neietekmēs, par spīti uz mēles jūtamajai rūgtajai garšai.

Protams, ka patiesība kož acīs. Tas ir ļoti vienkāršs acīs kodējs, tā pielietošana, lai gan atņem godu mērķim, nekādu godu arī pielietotājam nedara.