http://youtube.com/watch?v=-qWJr_T18bI&mode=related&search=

Jauka filmiņa par austrālijas faunu un ļoti izmisušu kaķīti. (Jā, viņš beigās noteikti kliegtu 'Jūs Tur! Ātrāk nesiet vēl! Citādi tiem tur pietrūkst un izdomās, ka es esmu deserts!).

Internets ir liels. Tur daudz kam var uzskriet virsū.

Uzskriet tekstiņiem, kur vīriešu kārtas cilvēks sūdzās par neražām attiecību lietās, piemēram. Kaut kāda dīvaini kopīga īpašība visiem tiem gadījumiem - tik šaušalīgi sasodīta apsēstība ar savu iedomu objektu spīd cauri, ka maz neliekas.

Jūs visi tādi, vai arī publiski sūdzās tikai tie, kas ar īpašu apsēstības māniju šā vai tā sirgst?

Blood & Chocolate.

I had the taste of blood and chocolate in my mouth, the one as hateful as the other.
(H.Hesse, Steppenwolf)
***+ - Principā viduvēja, bet ar dažām vērtībām.

Ja lasīsi aprakstus, tad viss ir pavisam vienkārši - filma par vilkačiem austrumeiropā. Ņemot vērā vienu otru pēdējā un ne tik pēdējā laika tendenci filmās - kā reiz augsne šausmu filmām - jo īpaši, ja piemin, ka kā reiz amerikāņu tūristi te arī pamanās iekļūt nāvējošās nepatikšanās. Bet neskatieties uz IMDBa tagiem. Šausmu filma šī pilnīgi noteikti nav, šausmu (vai, principā vispār jebkāda saspringuma vai skatītāju biedēšanas) te ir krietni mazāk nekā zināmajā Intervijā, nesenājā interpretācijā par Drakulu un tā literārajiem laikabiedriem vai, teiksim, pastāstā par ādas korsetē iepakoto Selēni. Blood&Chocolate vistuvāk šausmu filmai nonāk vien pēdējos kadros - ar elegantu atsauci uz "American Werewolf in Paris". (Lai gan kādēļ vēlo 90to Parīzes, nevis kvazikulta statusu ieguvušo 80to Londonas versiju - kas to lai zin.).

Sižets, filosofiskas pārdomas vai vismaz iekšējā konsistence nav šīs filmas stiprās puses. Vai nu par daudz grāmatiņa apdīrāta, vai tajā nekā tāda arī nav bijis - nemācēšu teikt. Bet vismaz tā nav tipiska vilkačfilma par vilkačiem-monstriem. Nosaukums "vilkacis" te ir nejaušs - tik pat labi tā varētu būt vampīrfilma (Baltvilkainā Karnevāla/Asinslīniju zinātāji sapratīs, ja vien atgādināšu - Gangrel) - bet vampīrfilmai pienākas cilāt aizliegtā kārdinājuma tēmu, kas te pat lāga blakus nav stāvējusi. Vārgi tiek paraustīta it kā skaļi postulētā saprāta/instinktu cīņa - bet arī tās apskatīšanā filma nekur tālu netiek. Var jau būt, ka centieni pēc PG13 ir bijuši tie vainīgie, kas zin?

Par aktieriem? Ko nu tur daudz - ja vienīgi piemest, ka mazliet jau bija režisore pāršāvusi pār svītru - mefistofeliskais pavedinātājs ir ir jauki klišejisks vīrieša tēls.. Brīvais, nesavaldītais gars uz motocikla arī ir jauks, tāpat kā stiprais barvedis, uz kuru visi paļaujas un kurš nekavējoties atriebs jebkuru nodarījumu savējiem... Bet tā visa summa vienā tēlā, bez papildu materiāla vienkaŗši robežojas ar smieklīgumu. Lai gan izskatīgs viņš tiešām ir, nav vārdam vietas. Vēl sliktāku šo ziņu padara fakts, ka visi pārējie tēli, abus galvenākos ieskaitot, atmiņā (ne)paliek ar vēl mazāk satvara un tik sasodīti izteiksmīga paskata personāžs otrā plāna lomā tos pārējos padara tikai par vēl nemanāmākiem un neizportamākiem.

Tad kāpēc tomēr dažas vērtības? Ja jau laicīgi noskaņojies, ka 'sižets būs pinlīgs BS' - tad paliek laiks pabaudīt noskaņu - un tieši baltā vilka Tumsas pasaulei pielīdzināmas noskaņas radīšanā šī filma viennozīmīgi ir viena no, ja ne vis-veiksmīgākā pēdējā laikā. Ar dažiem teatrāliem akcentiem, bet kopumā - nepārspīlēts vēstījums par pasauli mums līdzās. Ne tik fantastisks, kā Dozori. Ne tik cilvēku līdzāseksistenci ignorējošs kā Underworld. Viņi ir. Kaut kur tepat līdzās. Nekādas lielās daļas mums gar viņiem nav - bet viņiem gar mums gan.

Verdikts: Nesarežģīts skatāmgabals brīžiem, kad īsti ko darīt nav. Kā pavadījumu aromātiskam, bet neekskluzīvam sarkanvīnam.Nē. Ne obligāti austrālijas ražojuma.