Ne šodien, protams. Es tagad ar nokavēšanos klabu. Par temperatūras svārstībām.
Par pat ne -13 centrā pie -23 juglā. Par sniegu aiz loga, kurā vientuļas klīst kaķudvēseles.

Par skumīgu grūsnu kaķeni (grūsna kaķene janvārī tikai man šķiet dīvaini? Nu jā, bija silts un garš rudens), kas sēž un gaida, vai kāds neielaidīs mājās, baidoties no garāmgājējiem. Nobijās. Paskatījās uz mani vēlreiz, dodot hipnotisko pavēli atvērt durvis. Hipnotiski vajadzīgo skaitļu kombināciju pārraidīt neattapās - bet slēdzene jauna, vēl trīs vajadzīgās pogas nav nopulētas spožas.

Ziemas naktis ir aukstas.
Pilnmēness ziemas rītos - spožs. Vai tas vainīgs pie nepārvaramā miegainuma?

Viens dusmu taureņa pieskāriens.
Viens galdiņš, ar ielauztu balstu. Kaitinoši čīkstošs. Tik kaitinoši, ka gribētos iespert, lai beidzot apklust. Iespert, pa to lauzto balstu, pa to vājāko vietu.
Bet nevar tā. Var izrādīties izturīgāks - un parasti tā arī ir. Vai tiešām var salūzt. Un uzmest galdu uz kājas.