Delfi papūlējušies nopublicēt nesen minēto AT spriedumu pilnā apmērā - un tagad jau par žurnālistu gļukiem var arī neuztraukties.
Part I http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=16291995
Part II http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=16292019
Part III http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=16292034



Dīvains spriedums, kura lielākā daļa nodarbojas ar pārspriedumiem par tiesas kompetenci vispār pieņem lēmumu šajos jautājumos. Protams, bija jāpieņem grūts un sarežģīts lēmums, un tomēr?

Sprieduma sāls, principā, izsakāma vienā rindkopā -

Arī tiesību doktrīnā ir atzīts, ka brīvu vēlēšanu princips nav uzskatāms par pārkāptu, ja kāda no politiskajā cīņā iesaistītajām organizācijām pieļāvusi pārkāpumus, bet tie priekšvēlēšanu laikā tiek publiski apspriesti. Tādējādi vēlētājam savas izvēles izdarīšanai pārkāpumi ir zināmi un identificējami (Rauber D. N. Wahlprüfung in Deutschland. Baden-Baden: Nomos Verlagsgesellschaft, 2005, S.92)

Protams, liek mazliet aizdomāties komplektā ar

par šādu (brīvu vēlēšanu principu aizskarošu) pārkāpumu var runāt vienīgi tad, ja konstatējams smags, svarīgs, daudzkārtējs, visaptverošs un vispārzināms pārkāpums,

Īsumā - neiedziļinoties spriedumā mazliet tālāk, varētu apjautāties, kādēļ vēlēšanas mēdz atcelt balsu pirkšanas dēļ. Tieši tāpat nav iespējams pārliecināties, tieši kādā mērā naudiņas došana cilvēkiem ietekmējusi vēlēšanu rezultātus - galu galā kabīnē taču katrs sēž viens pats, neviens neredz, par ko nobalsojis, neviens nezin, vai tāpat par to partiju nebūtu balsojis? Un informācija par to, ka partija ir pieļāvusi pārkāpumus piekukuļotajām personām arī pilnīgi noteikti ir?

Faktiski gluži apburtais loks neveidojas, ja ņem vērā arī abu citāti kontekstu - kas norāda, ka brīvu vēlēšanu princips vispār ir pārkāpts tikai tad, ja lielākā vēlētāju daļa tiek piespiesta balsot par kaut ko, bez iespējām šo piespiešanu novērst. Un tomēr - par ļaunu nebūtu nākusi papildus analīze par to kad pārkāpuma 'vispārzināmība' ir uzskatāmas par pārkāpuma sekas atceļošu faktoru un kad - vienīgi plaša pārkāpuma pazīme.

Vēl viena interesanta tendence no šī lēmuma - faktiski tiesa atzīst masu informācijas līdzekļus kā reālu ar valsts pārvaldi saistītu varu - šajā gadījumā principā nolemjot, ka, ja reiz pie publiskajā telpā notikušo pārkāpumu novēršnas jau ir ķērušies masu informācijas līdzekļi, tad tiesa vairs lēmumu šajā jautājumā nepieņem. Lai gan tas netiek pamatots tieši ar kompetences trūkumu, šajā spriedumā lasāmaie principi nav tālu no šāda atzinuma.