"Tikai tavu ego derētu pamodināt" man teica viens cibiņš.
"Vai manī ir sadiskas noslieces" par sevi vaicāja kāds cits cibiņš.
Mani sāk kaitināt šie daudznozīmīgie vārdi. Viena nozīme, otra nozīme, īstā un neīstā, pareizā un nepareizē. Un dažādas. Un ne vienmēr savietojamas. Un visu izteikumu nozīmi mainošas.
Man netrūkst unikalitātes apziņas. Arī 'esmu sliktāks par visiem un neesmu pelnījis dzīvot' ir nekas vairāk, kā viens no unikalitātes grāvjiem, visai pamatīgs egoisms patiesībā.
Lielummānija un mazvērtības komplekss lieliski sadzīvo, bet summāru vidusceļu nerada.
Un sadiskas noslieces... Mazu zvēriņu dauzīšana ar čuguna katliem? Nežēlība itin visā? Tendence dominēt? Baudas gūšana no apziņas/ilūzijas par jebkuru no iepriekšminētajiem?
Ne vienmēr tas ir saistīts.