Kādēļ lai reklāmisti, kas ir pierādījuši, ka spēj īsā laikā panākt diezgan pieklājīgu vietu skaitu Saeimā pirms tam visai nepazīstamai partijai, nemēģinātu paši piedalīties politikā?

Es domāju, mums jau sen nepieciešams valsts budžetā atvēlēt līdzekļus, lai padarītu valsts iedzīvotājus apmierinātus ar problēmām, ar kurām mēs šajā valstiņā saskaramies.

Kas nu kuru aizskāris - citu LPP reklāma, citu nu nekādi ne pozitīvās tautas baidīšanas kampaņas (atstarotāji utml. Starp citu, man joprojām nav skaidrs, kad atstarotāji jānēsā). Mani aizķēra notikumi ap Savienības referendumu. Stendzinieka izteikumi intervijās pirms referenduma, pārmetumi par pret-Savienības viedokļa līdzvērtīgu nefinansēšanu... Un tad tie ļoti veiksmīgie grābekļkāpēja klipi pāris dienas pirms referenduma.

(par šo te dzeina rakstīto.)

Šodien, autobusā uz darbu braucot, konduktores bļaujamceliņa otrā pusē sēdēja viena vecmāmiņa, ar lakatiņu ap sirmajiem matiem.

Viņai priekšā bija milzīgs Latvijas pasta celofāna maiss, no kura vīdēja ļoti pieklājīga izmēra papagaiļu būra restes, no kurām lupa nost dzeltenā krāsa. No būra ik pa laikam atskanēja kāds pīkstiens, ieskatoties bija manāms, ka iekšā sēž kaķēns. No tiem, kam plankumi uz deguna liedz izskatīties tik bezgalīgi mīlīgiem, kā tas kaķēniem parasts - šīs vasaras piemājas klaidonīšu kaķēnu birums un pašiem savs personīgais ņaudētājs mājās ir mani izlutinājuši.

Vecmāmiņa pa laikam apsauca kaķēnu (bet varbūt tur bija vairāki? nav ne jausmas)....

Kāpēc mani māc šaubas, par tās dzīvībiņas iespējām ieraudzīt nākamās pirmdienas saullēktu?