Vārds ir cilvēka identifikators – vai tas būtu mīļvārdiņš, niks (latviskotāji, izdomājiet pieklājīgu tulkojumu šim vārdam, bez ‘iesauka’negatīvās bagāžas), vārds, vārds uzvārds tēva vārds un personas kods kopā.

Katrs no tiem atbilst citam punktam ‘formālisms-intimitāte’ skalā. Un to nemaz nav tik grūti izšķirt.
Ja ‘vārda’ formalitātes līmenis pārsniedz situācijas formalitātes līmeni – rodas iespaids par lieku klīrīgumu, pozēšanu, stilošanu – un vispār, mēģinājumu nez kādēļ izlikties par inteliģentāku, nekā prasa konkrētā situācija.
Pretējais – lieks bērnišķīgums, bravūra, lecīgums.


Niks var tikt iemantots ne tikai virtuālajā vidē. Bieži vien paziņu starpā neformālā gaisotnē lietotais niks pilnībā vai daļēji sakritīs ar personas reālo vārdu vai uzvārdu – bet ne vienmēr.

Saucot kādu uz ielas tu nesauksi ‘mazā’, ‘sirdspuķīt’ vai vēl kādu no 100+1 mīļvārdiņu arsenāla. Tāpat niks netiks lietots lietišķi-draudzīgā gaisotnē.

Tik pat muļķīgi ir pilnīgi neformālā gaisotnē uzrunāt vārdā personu, kuru visi citi šajā pašā atmosfērā uzrunā personas sarunvalodas vārdā ir muļķīgi. Un šāda atmosfēra sastopama ne tikai virtualitātē.

Eju pa ielu. Redzu – pretī nāk kopta blondīne, melnā kažokā, pie auss turēdama kādu no klapfoniem (kā man patīk šis vārds :) – atvāžamie telefoni) . Tik laipns smaids sejā..

Un tā, līdz brīdim, kamēr viņa bija gana tuvu, lai varētu dzirdēt viņas teikto.
„Ka tavu māti, bļin, kā es viņus visus ienīstu”.

Ar joprojām laipnu smaidu sejā. Balss – izklausījās, tūlīt sāks raudāt.

Ko mums uzspiež pieklājība... Tev nebūs apkārtējos uztraukt ar savām saraudātajām acīm.