Izlaiduma sacerējuma, pārskatot piedāvātos tematus, un secinot, ka neviena piedāvātā autora daiļradi nejūtos tik droši pārzinoša, lai ņemtos rakstīt pārspriedumu un otra brīvā tēma bija „Lauki un pilsēta satiekas manī” vai kaut kas uz to pusi, apstājos pie tēmas ‘Dzīve bez izklaidēm ir kā seja bez lūpukrāsas’ (Zālīte, šķiet?).

Es uzrakstīju pasaku par eņģeli, kuram bija jāpaveic vēl viens vienīgs labs darbs, lai atgrieztos debesīs un par meiteni, kura augstceltnes pēdējā stāvā zvilnēja baltā, ar neizdzerto kalvadosu aplietā sofā un prātoja par dzīves jēgu, un tiem, kas viņu pametuši un tiem viņas aizmirstajiem, kas uzdrošinājušies aizmirst arī viņu. Stāsts beidzās ar drūmām pārdomām uz palodzes sēžot un sniegu pie mājas, kas nākamajā rītā bija nosmērēts sarkans (no lūpukrāsas, protams, savas pārdomas par ķermeņa krišanas īpatnībām izlaiduma sacerējumu rakstot es pie sevis paturētu pat tagad – un tad man tādu vēl nebija)

Labi, sīkums par sižetu, bet pati sev par nelaimi biju to uzrakstījusi pirmajā personā (nu.. divās pirmajās personās) – bet izlaidumā, kāds bija nolēmis, ka īstais citāts, ko nolasīt tajā ‘un tagad mēs mazliet pastāstīsim par šo beidzēju’ runā ir tieši pārspriedumi par to, cik nepieklājīgi ir iziet no mājas bez lūpukrāsas (un neprasiet, es tiešām neatceros, kā no lūpukrāsas nonācu līdz Repšes un Ļeņina citātiem.)

Vispār interesanti... Toreiz man šķita, ka tas izklausās galīgi liekulīgi un rada ļoti sliktu priekšstatu par darba autoru (it īpaši, ņemot vērā pirmo personu).

Tagad man drīzāk šķiet, ka nelāgu iespaidu rada tieši toreizējās domas.