Pa logu veikalā ielidojusi pudele ar degošu šķidrumu. Tas liek domāt, ka, iespējams, notikusi ļaunprātīga dedzināšana".

(c)Bez Tabu

Papildinājums

Tv3 pārkarst :) Tahioni uzņem apgriezienus, domas triecas pret iespējamajiem griestiem ar neiedomājamu spēku un brīžiem pat izsit caurumus,

Rekordtemperatūra 11. jūlijā Latvijā sasniegta 2008. gadā

Tāpat kā ieteikums

tā kā Rīgā nav publisko ūdensņemšanas punktu, neiezejiet no mājas bez sava - nu ūdens, jā

Mhm 2008. gadā acīmredzot Rīgā atgriezīsimies pie rurālās kultūras, kad visur tiks izvietos publiskās siles zirdziņiem un tā.

Амбиции как хрен с километр - вроде красивый, но пользы никакой..

Es dzīvoju 16. stāvu mājas pēdējā stāvā. Trepes - salīdzinoši šauras, un ne jau vairs tās jaunākās. Arī attālumi starp vienu posmu un nākamo - nu tie sāniskie - vairāk līdzinās 5stāvu māju prjektam - plaši... gana plaši, lai pa vidu varētu izkrist.
Bet no 15. un 16. stāvu tās restītes kāds sen jau ir nolauzis un aizstiepis.

Man vienmēr bail iet tur garām..

Un pilnai laimei - vēl panelis, kas kalpo par starpstāvu platformu, nav cieši pie sienas - arī tur ir centimetru 30 atstarpe (vienmēr tur tādas.. ventilācijai vai gaismai vai kam tamlīdzīgam).

Tā nu es stāvu uz starpstāvu plaformas, tiko uzkāpusi... un man ir tik sasodīti bail iet tai pāri.
Ik pa brīdim apsveru domu nomesties rāpus un tā šķērsot bailīgo vietu - bet bail, ka nogāzīšos tik un tā... tieši pietupjoties zaudēšu līdzsvaru..

Un tā riebīgā kaimiņu tante. Kas tieši šo brīdi izlēmusi par īsto, lai stāstītu man, kā pareizi trepes jāmazgā, cik bieži tas darāms... un tagad jau vēl vienu kaimiņieni sadabūjusi - stāv abas un apspriež mani, uz mani ik pa brīdim paskatoties, kaut ko gaidot.

bet es pat atbildēt vairs negribu. Tikai stāvu un bezspēkā raudu - jo es nevaru pāriet. man ir bail.

un gaidu, kad mans mīļais pārradīsies mājās, iedos man roku un uzvedīs mani augšā, tos pēdējos 9 pakāpienus līdz mājas durvīm. Bet līdz tam vēl stundas trīs.

Es stāvu un man līst asaras...

Tā laikam sauca tos dīvainos, odveidīgos radījumus ar skaisti garajām kājām...

Apbrīnoju kopš kaut kāda populārzinātniska raidījuma dziļā bērnībā - kur par viņu brīnišķīgo attieksmi pret lapsenēm stāstīja. Brīnišķīgo man, ne lapsenēm.


Dīvaina jau esmu.. Cik man bija gadi.. 6? vēl mazāk? mazliet vairāk?
Atradu vasaras vakarā vienu pavisam slābanu garkājodu gar kāpņu telpas logu skumstam. Paņēmu odu un mēģināju tam pūst virsū - lai atjēdzas. Īpaši nelīdzēja. Nezināju ko tāds ēd, bet paņēmu, aiznesu līdz skārda vannai, kurā sildījās ūdens dārza laistīšanai, noliku uz vannas malas padzerties... (jā jā, kad biju maza, biju pārliecināta, ka jebkas, kas netiek tieši nogalināts, var nomirt tikai un vienīgi no bada un slāpēm. Vecums, slimības - tas manā bērna uztverē ar nāvi nekādi nesaistījās).

Vispār jau ods nenoslīka. Pastāvēja uz vannas malas, pacēlās gaisā un aizlidoja.

Un es vēl ilgi ticēju, ka esmu izglābusi to kukaini.

Vai mana mīlestība pret zirnekļiem ir atvasinājums no šīs bērnības aizraušanās?