Es: Braucu autobusā, un tur viens topless bija. Nu tāds, ne pārāk, bet viņam bija tik skaisti, perfekti vienādi krūšgali.
Viņš: Copy-Paste, ja?
Es: Nu ja, tādi ideāli vienādi un simetriski un tik perfektiem izcilņiem kā ieskrūvēti.
Viņš: ieskrūvēti?
Es: jap, tieši tā. Pēc sejas jau urla un tā.. bet tik skaisti krūsgali, ka
Viņš: Izskrūvēt gribas?
Es: nu jā, apmēram
Viņš: iedot tev nazi? Izskrūvēšanai, nākamreiz, kad ieraudzīsi?



Man ko vēl par to perfekto dibenu pastāstīt? Jā jā, biksēs, ka spa vīli atirušas un lāpītas... bet skaista forma tam dibenam bija. Nē. tas nebija tas pats ar krūšgaliem. VIenkārši atuobusos daudz cilvēki ganās, Skaidrs?

Kaķi, liec mierā kāmīti!

Reizēm ieraugot kāda jūzerpikčeru gribas iebļauties "zini ko, nu nav labi par cilvēkiem šitā ņirgāties". Jo pirmā doma ir - atrada kaut kur šādu bildi - ne jau briesmīgu, bet katrā ziņā ne pārāk veiksmīgu - un ielika sev kā jūzerbildi. Lai citiem būtu ko pasmieties.


Jā. Manī arī mīt šāda paranoja.

Izskatās tomēr, ka tās ir pašu autoru bildes. Makten neveiksmīgas gan.

Bet vispār - cilvēkiem bez sirdsapziņas (kas pati par sevi ir tikai psiholoģiski veidojusies barjera aktivitāšu "sagremošanai"), nogalināšana ir bijusi nebijusi. Viņi neizjūt žēlumu, līdzjūtību, un ilgstoši nekavējas atmiņās par nodarīto.

Arī es, liekot roku uz sirds, varu apgalvot, ka varētu bez jebkādas nožēlas nogalināt cilvēku, kas būtu man personīgi nodarījis pāri, vai arī sāpinājis man tuvu cilvēku.. Es bieži pieķeru sevi pie domas, ka man taču nebūtu žēl.

Par piemēru varam ņemt to, ka es neciešu suņus (viens no tiem draņķiem man bērnībā centās nogaršot balseni..), un tagad, bieži vien nākas attīrīt piemājas teritoriju no visiem tiem draņķa paklīdeņiem, kas, putām no mutes tekot, cenšas tev iemesties rokā...

Un es viņus noklapēju bez jebkādām mokām vai sirdsapziņas pārmetumiem.. Var pat teikt, ka es izjūtu prieku par to, ka tieku vaļā no mēsliem, kas varētu sakropļot un uzbrukt citiem bērniem.. Man tas nesagādā nekādas problēmas, bet drīzāk gan pacilājumu..

Domāju, ka ar cilvēkiem tas varētu būt pat vieglāk.

Pāršķirstot dažus no forumiem, uzdūros šādam te brīnišķīgam rakstam.

Tas jau nav sirdsapziņas trūkums. Sirdsapziņa tomēr ir morāles un ētikas normu ievērošana, pārmešana sev, ka to neesi darījis.

Tas vēl nekas....
Šeit ir runa pavisam par ko citu - novirzi uztverē un domāšanā ak nu atvainojiet psihes jautājumu pārzinātāji, terminoloģijā šobrīd neiedziļināšos. Cilvēks savas bailes pārvērtis agrsijā. Un savu agresiju realizē katru mīļu brīdi.
Katru suni ieraugot viņš ierauga potenciālu draudu... Kā to sauca.. par paranoju? murgainām uzmācīgām idejām?

Smagi. Patiešām.

Šis noteikti būtu Mērfija likums, ja viņš kaut reizi būtu lakojis nagus...


Telefons nezvanīs visu dienu. Tikai kad nagi nolakoti. Un tieši tad kabinetā nebūs neviena, kas to paceltu tavā vietā.


Necelt?