Kādreiz, nu jau  pasen atpakaļ es jutos tieši pretēji.

Es gulēju dīvānā, skatījos griestos un ar visu savu būtību sajutu, ka es gribu nomirt. Tieši tajā brīdī un tieši tā. 
Tam nebija nekāda sakara ar pašnāvnieciskām domām vai pašiznīcināšanās tieksmēm... vienkārši tā apziņa - ka tieši šeit, tieši šajā brīdī vajadzētu pienākt beigām. Tas saistījās ar tik neaprakstāmu laimes izjūtu....


Tajā vakarā es, šķiet, pārstāju ticēt Dievam.

Šodien es gribu dzīvot.
Un justies patiešām dzīva.