Furious sleep
Furious sleep
of colourless green ideas
of colourless green ideas
Commenting To
Humanity, Suicide & Literature
- 20.-Jun-2006 10:03 am
Interesanti viedokļi - http://www.chaser.com.au/index.php?opti
(fragments)
Tadeušs Borovskis bija poļu rakstnieks, kas II Pasaules kara laikā bija nosūtīts uz Aušvici. Viņam paveicās - trīs nedēļas pirms viņa ierašanās, bija izlemts, ka neskaitot atsevišķus izņēmumus, gāzes kameras aida tikai ebrejus. Kā polim viņam vairs nedraudēja droša nonāvēšana gāzes kamerā - kaut gan viņš joprojām varēja mirt neskaitāmos citos veidos - nošaušana, nosišana līdz nāvei, no bada, no slimībām, vai vienkārši tāpēc, ka kādam bija garlaicīgi.
Tomēr viņš bija pietiekami veiksmīgs lia izdzīvotu, pat viņa draudzene Aušvicē izdzīvoja - un kara beigās viņš bija Sabiedroto okupētajā Vācijas daļā, pēc tam Parīzē. Tomēr, tā vietā, lai paliktu rietumos, viņš nolēma atgriezties komunistiskajā Polijā, jo uzskatīja Rietumus par pārāk alkatīgiem, savtīgiem, materiāliem un vispār- līdzīgiem Aušvicei, kur katrs rūpējās tikai un vienīgi par sevi. Atgriežoties Polijā viņš iesaistījās komunisma kustībā cenšoties atjaunot Poliju.
Tomēr, drīz viņš atklāja Polijas komunistu līderu divkosību un saprata, ka cilvēka daba ir vienāda visā pasaulē, neatkarīgi vai tā būtu nacistiska, kapitālistiska, vai komunistiska.
1951. viņš sevi nogalināja. Ar gāzi.
"Dāmas un kungi! Gāze ir šajā virzienā" ir daļēji autobiogrāfiski stāsti, kurus 'sarakstījis' kāds no Aušvicē ieslodzītajiem. Kas šos stāstus atšķir no tradicionālās holokaustam veltītās literatūras ir tas, ka šajos darbos nav upuru un vajātāju, vainīgo un nevainīgo. Vainīgi ir visi.
Tie kas izdzīvoja- izdzīvojauz citu, nereti savu draugu, savas ģimenes rēķina. Tie, kas nomira gāzes kamerās, nomira jo nepretojās, cerībā, ka pēdējā brīdī uzradīsies kāda glābšana.
Tādēļ nav nekā cēla tajos kas izdzīvoja, tajos kas mira, vai cilvēku sugā kā tādā.
(fragments)
Tadeušs Borovskis bija poļu rakstnieks, kas II Pasaules kara laikā bija nosūtīts uz Aušvici. Viņam paveicās - trīs nedēļas pirms viņa ierašanās, bija izlemts, ka neskaitot atsevišķus izņēmumus, gāzes kameras aida tikai ebrejus. Kā polim viņam vairs nedraudēja droša nonāvēšana gāzes kamerā - kaut gan viņš joprojām varēja mirt neskaitāmos citos veidos - nošaušana, nosišana līdz nāvei, no bada, no slimībām, vai vienkārši tāpēc, ka kādam bija garlaicīgi.
Tomēr viņš bija pietiekami veiksmīgs lia izdzīvotu, pat viņa draudzene Aušvicē izdzīvoja - un kara beigās viņš bija Sabiedroto okupētajā Vācijas daļā, pēc tam Parīzē. Tomēr, tā vietā, lai paliktu rietumos, viņš nolēma atgriezties komunistiskajā Polijā, jo uzskatīja Rietumus par pārāk alkatīgiem, savtīgiem, materiāliem un vispār- līdzīgiem Aušvicei, kur katrs rūpējās tikai un vienīgi par sevi. Atgriežoties Polijā viņš iesaistījās komunisma kustībā cenšoties atjaunot Poliju.
Tomēr, drīz viņš atklāja Polijas komunistu līderu divkosību un saprata, ka cilvēka daba ir vienāda visā pasaulē, neatkarīgi vai tā būtu nacistiska, kapitālistiska, vai komunistiska.
1951. viņš sevi nogalināja. Ar gāzi.
"Dāmas un kungi! Gāze ir šajā virzienā" ir daļēji autobiogrāfiski stāsti, kurus 'sarakstījis' kāds no Aušvicē ieslodzītajiem. Kas šos stāstus atšķir no tradicionālās holokaustam veltītās literatūras ir tas, ka šajos darbos nav upuru un vajātāju, vainīgo un nevainīgo. Vainīgi ir visi.
Tie kas izdzīvoja- izdzīvojauz citu, nereti savu draugu, savas ģimenes rēķina. Tie, kas nomira gāzes kamerās, nomira jo nepretojās, cerībā, ka pēdējā brīdī uzradīsies kāda glābšana.
Tādēļ nav nekā cēla tajos kas izdzīvoja, tajos kas mira, vai cilvēku sugā kā tādā.