Pēdējais II daļas turpinājums... III daļa vēl neuzrakstīta, bet IV daļu spēlējam jaurīt.
III daļai spēlētāji pieprasīja tikšanos ar droviem, kas sākotnējā kampaņas plānā ieviesa visai pamatīgas izmaiņas.... Nezinu, cik veiksmīgas.... Bet šeit - joprojām II daļa - Driādu karalienes bibliotēka, Rastas 'vilka izdzīšanas rituāls' un noslēpumainais, nomocītais ziņnesis.
Izklaides ķēniņienes karaliskajā bibliotēkā bija īsas. Visus zinātniskos žurnālos Kvizils jau zināja no galvas - tik vien bija tā prieka, kā parādīt kolēģiem dažus rakstiņus ar savu vārdu - un pat to sabojāja atklājums, ka no visiem ceļabiedriem krievu valodu saprot tikai Ulfriks - un tas pats pilnīgs analfabēts. Maģijas lapiņas Kvizilam ne vien nočiept, bet pat atrast neizdevās - tās, izrādās, glabājoties citā pils spārnā.
Drīz vien nogarlaikojušos pastniekus iztraucēja baltā ģērbusies driādu priesteriene, aicinot doties uz templi, rituāla izpildei.
"Rituālam taču Rastu noteikti vajag izģērbt, vai ne, vai ne?" mirdzošām acīm apvaicājās Luiss, veikli iesperdams Leo pa pakrūti, liedzot iespēju izteikt jelkādus iebildumus.
Priestere brīdi paskatījās, tad paraustījusi plecus piekrita, ka par ļaunu tas droši vien nenākšot... tādas izģērbšanas cilvēkiem ļaujot justies pārliecinātākiem par rituālu, vai?
Kvizils pavicināja savu burvju pirkstiņu - un re, gargoilai un visiem četriem pastnieku puišiem rokās parādījās milzīgas tūtas ar sāļiem, baltiem, uzpūstiem krikumiem. "Tas ir 'popkorns'. Īstā barība ko ēst izrādes skatoties".
Izrāde nebija nekāda garā, lai gan sākums izskatījās daudzsološs - uz akmens altāra guļošā Rasta, priesteres un novices baltos plīvuros, monotonais dziedājums par 'vilka nesēja nogalināšanu', dunča trīšana, pāris cirtieni, pāris švīkas uz kakla un vaigiem - un tad vienkārši ienesta milzīga baļļa ar ūdeni, kas visa uzlieta Rastai virsū.
"Nu re, vismaz drēbes palikušas sausas, nesaaukstēšos" noskurinājās Rasta.
Priestere apsveica pastniekus - drosmīgā medniece tuvākajā pilnmēnesī droši vien nesākšot skraidīt apkārt visus plosīdama. Droši vien. Ja gribot būt pavisam pārlieicināti, lai iebarojot viņai kādu vilkābeles zariņu.
Apģērbusies Rasta ieskatījās grāmatā, kuru klusiņām bija aizņēmusies no ķēniņienes bibliotēkas, vietā atstājot pirms tam gargoilas saimnieka būcenītī atrasto - grāmatā vesela nodaļa bija veltīta tieši vilkačiem. Grāmatas autors apšaubīja driādu 'vilka nesēja nokaušanas' ritu lietderību - ja vispār, tie palīdzot jaunajam vilkacim ātrāk atgūt kontroli pār sevi, bet pārvēršanos nenovēršot. Totise vilkābele - tā esot manta.
Luiss izskatījās pavisam sadudzis: "Jūs, mežaveči, kāds no jums vismaz vilkābeli atpazīst?".
Ulfriks, Rasta un Leo saskatījās. Nu jā, pazīstot. Tikai nevienu pa ceļam vēl neesot redzējuši - lai gan driādas apgalvoja, ka pie katedrāles dažas augot.
Meklējumos tika aizsūtītas Rastas pūķulēns, kas pēc stundas atgriezās ar savam istabas kaķa izmēram iespaidīgu dažādu zaru buntīti. Brīdi paskatoties uz zariem Kvizils un Luiss paziņoja, ka viņi neticot mednieku spējai atšķirt kokus tikai pēc tādiem nodrāztiem plikiem zareļiem. Lai Rasta košļājot visu pēc kārtas, vai arī viņi saukšot palīgā Ulfriku un Atlantu un iebarošot tos zarus ar varu.
Mazliet padomājusi mīļā miera labad (un tādēļ, ka par laimi indīgs neviens no Šmuļa atstieptajiem žagariem nebija) Rasta piekrita arī šim pārbaudījumam.
Milzīga svinīga procesija pavadīja ķēniņienes baldahīnu no pils. Ne ratu, ne slieču, ne kāda vilcējzvēra - bet baldahīns līgani slīdēja pār pašu sniega virsmu.
"Beidzat brīnīties, tā ir visparastākā maģija, vēlāk parādīšu" savā ielāpiem klātajā mētelī murmināja gnoms. "Pils tagad ir tukša! Ieroču noliktava, karalienes bibliotēka! Un mums taču ir kramplauzis! Vai ne Luiss?"
Cik nu Luisss kramplauzis, bet durvis ar diviem priežu čiekuriem viņš atvēra mīkstāk, nekā pirmīt driādu sargi ar atslēgām - pat to nežēlīgā čīkstēšana un mūžīgā iesprūšana bija novērsta. Sardzei durvis parasti atslēgt izdevās tikai ar trešo piegājienu un klusu un pavisam sievišķīgu nolamāšanos.
Natural 20Atradās gan dīvainie loki, par kuriem driādas runāja (Mums ir labi loki, jā. Tādi, ar pēdām ko var šaut. Bet jūs jau nejēdzat tādus lietot?), gan šādi tādi vieglie arbaleti, gan vesela kaudze dunču. Gnoms brīdi kaut ko pamurmināja un pavēdinājās ar rokām, tad ātri norādīja Luisam uz 6 duncīšiem "Iesaiņo tos". Kāpēc tieši tos, nevis citus gnoms nepaskaidroja - nu nebija tie ne tie skaistākie, ne tie asāki, pēc skata spriežot.
Izošāņājuši ieroču šķūni, pastnieki sāka prātot, vai tomēr nevajadzētu mēģināt arī pie tām burvestību lapiņām tikt. Kvizils uzstāja, ka driādām pilnīgi noteikti tādas esot. Tās taču esot driādas, nevis kaut kādas cilvēku freilenes - pie svētā pūķa, viņas taču pa kokiem neredzamas staigā, tā noteikti ir kaut kāda maģija.
Sargi pilī nebija manāmi... bet kāds laicīgi atcerējās 'viņas taču pa kokiem neredzamas staigā'. Šmulis apgalvoja, ka meiteņu pilī esot ļoti daudz. Jā, ļoti daudz un visās malās un ātri skraidot un vispār "wī wī kā viņam patīkot uz tām meitenēm skatīties". Ķēniņienes privātā arhīva durvis izskatījās aizslēgtas... Neredzamiem sargiem, iespējams, redzot tās neviens vaļā mūķēt nevēlējās.
"Skursteņa viņiem nav?" apjautājās Atlanta.
Pastnieki izsoļoja ārā paskatīties... Bija skurstenis. Uz jumta, jumts augstu.
"Kas jūs pa virvēm kāpt nemaz nemākat?" nospļāvās gargoila, savākdama virvju rituļus un lielos plēves spārnus vēcinot nosēzdamās pie skursteņa. Šā vai tā, bet virves lietot visi mācēja. Logu šinī pusē nebija, un Šmulis joprojām sajūsmā lidinājās pa pils telpām, jo 'ārā neesot tik smuku meiteņu.', tik pēc brīža atceroties, ka Rasta gan ir ārā. Kvizils paskrūvēja no nelaiķa ķirzakcilvēka mirstīgajām atliekām paņemto portatīvās dušas pudelīti un iegāza ūdeni skurstenī. Gaisā uzskrēja tvaiks, apdedzinot gnoma uzacis... bet pēc visa spriežot, uguns kamīnā bija apdzēsta.
Pirmā pa skursteni nolaidās gargoila. Atskanēja skaļš 'dankš' un ne uz kādiem saucieniem Atlanta vairs neatbildēja.
Neomulīgi sarosījušies, pastnieki nolēma, ka nākamajam lejā jākāpj Uflrikam - viņš no visiem visstiprākais, visizturīgākais, viņš noteikti ar to vienu sargu tikšot galā.
"Dankš" un klusums.
Tikai tagad drosmīgie pastnieki sāka rēķināt un apķērās, ka milzīgais mežonīgais karotājs Ulfriks un izmēros neatpaliekošā, akmens kapakmeni apkārt staipošā Atlanta kopā sver tuvu 600 mārciņām - kas ir vairāk, nekā visi četri skursteņa augšpusē palikušie kopā.
Nākamais lejā tika nosūtīts Šmulis - par slikto uzvedību pirmīt. Šmulis priecīgi nolidoja lejā, un atlidoja atpakaļ - tur neviena cilvēka neesot. Pie jautājuma 'neredzamu arī nav?" pūķulēns izrādija neizpratni - kas tas tāds neredzams esot?
"Viņš taču redz visu neredzamo, tāpēc nesaprot atšķirību" paskaidroja Rasta.
Gnoms sāka kaut ko skrūvēt no savās kabatās atrodamajiem krāmiem, tikmēr Luiss uzmanīgi nolaidās lejā pa virvi, kārtīgi apsiedams to sev ap vidu, lai vismaz augšā viņu vieglāk uzvilkt.
Nolaidās, viss bija kārtībā. Ulfriks mierīgi elpoja, bet uz paspārdīšanu ar šaušalīgu rēcienu neatbildēja, Atlanta... Nu Luiss neko daudz par gargoilu dzīvības pazīmēm nezināja, bet pieņēma ka vienmērīgā krākšana pie tām varētu arī piederēt. Abi gulēja ar galvām pie kamīna izejas - tādas zemas, tur rāpus jālien ārā... - un mūsu jaunatklātajam ģeniālajam kramplauzim sāka ataust doma par Atlantas un Ulfrika nelaimju cēloni. Viņš nebāzīs ārā galvu, viņš vispirms pabāzīs zābaciņu..... Oi, visai sāpīgs Dankš. Bet vismaz pa kāju....
Luiss pieliecās, mēģinādams ar kabatas spogulīti saskatīt, kas labs redzams ārpusē, bet ātri vien pamanīja gurdumu virsū mācamies... tādu ļoti saldi smaržojošu gurdumu.
"Ja pa durvīm iet nevar, mēģināsim pa logu. ja logu nav - radīsim. - "- ko tamlīdzīgu nodomājis Luiss uzmanīgi izurbināja vienu no akmeņiem, kas apmēram sejas augstumā atdalīja skursteņa telpu no arhīviem. Kamīns šaubīgi notrīsēja, brīdinādams, ka vairāk akmeņus urbināt nu itin nemaz nebūtu vēlams.
Nu ko - telpa bija tukša, sargu tur nebija, bet cietais sitējs izrādījās tikai viltīgi uzmontēts mehānisms, kas sastāvēja no pannas, un ierīces, kas samanot kustību ārā no kamīna, pannu palaiž un atkal paceļ.
"Tā panna ir metāla?" apjautājās kāds no medniekiem. Nu jā, protams, ka metāla. "Tad skābe derēs?". Droši vien derēs...
Šmulim kaklā tapa uzkarināta Ziloņkurmja skābo gļotu pudelīte - un skat, ar to tiešām pietika, lai jau pēc pusstundas panna nokristu no mehānisma. Vēl palika 'nelielā miegazāļu problēma'. Gnoms apgalvoja, ka spēšot to atrisināt viens pats.
Pakasījis ar gulbja spalvām sev paduses un ceļgalus, viņš palecās pāris centimetrus - un palika augšā.
Neveikli airēdamies ar rokām un kājām Kvizils aizturēja elpu un ienira skurstenī, lai pēc tam iznirtu kamīna otrā pusē.
Kaut ko pabūries viņš paziņoja "lai kas tas būtu bijis, tagad te ir droši. Un te ir maģijas lapiņas!".
Abi ar Luisu viņi pa virvēm uztransportēja vairākas kravas maģijas lapiņu. Nekā ļoti noderīga tur gan neesot - bet tomēr, tomēr....
Arī Atlantas un Ulfrika transportēšana ar Kvizila saskrūvētajiem trīšiem izdevās gandrīz bez starpgadījumiem (ja par tādu neskaita abu nosviešanu no jumta 'lai sniegā atjēdzas'. Nu.. atjēdzās jau ar, ar sāpošiem sāniem, kas tika dziedēti iebarojot ekstraporcijas veselīgās, oranžās zaptītes.
Kvizils lika visas burvestību lapiņas iekraut ratos. Tad brīdi padomājis, ka rati būs sardzēm garām jāved, uzsita knipi - un skat, rati bija pilnig ar smaržīgiem, sārtiem āboliem, kas tā vien aicināja tajos zobus iecirst.
Protams. Āboli garām sargiem, kas jau trīs mēnešus pārtiek no vāverēm un čiekuriem..... Driādas draudzīgi apvaicājās, vai pārīti iedošot par sniegto palīdzību? Kvizils sāka taisnoties, bet Šmulis nekavējoties paķēr pārīti un pameta sargiem. gnoms nopūties uzsita knipi, āboli esot pārvērtušies par akmeņiem.
Spriežot pēc sargu reakcijas viņas atšķirību tā arī nepamanīja.
Rati un dzeltenais ēzelītis bija atgūti, vairums vēstuļu arī - tā nu pastnieki turpināja savu ceļu. Par spīti vizītei pie karalienes, aizliegums novirzīties no ceļa nebija atcelts - par ko ātri vien liecināja dzeltenas bultas stumbros pie pirmā pārkāpuma mēģinājuma. Bet vai ēzelim bija jābūt dzeltenam? Luiss bija jājis ar elfu zirgiem, neviens viņu nebija aizticis...Un arī tagad atskanēja pakavu dipoņa - melna ķēve auļoja pilnos rikšos, tik pat melnu jātnieku nezdama.
Pastnieki nebija ar mieru to tā atstāt - kopīgām pūlēm jātnieks ātri vien tika izrauts no segliem, zirgs ar seglu somām aizskrēja tālāk, gargoila aizsūtīta tam pakaļ.
Pienāca vakars - ugunskura vieta bija manāma, bet nevienas katedrāles vai būdiņas un, protams, nevienas driādas, kas ar tēju cienātu.. Tā nu no ābolapakšas beidzot tika izvilkta pārvietojamā apsildāmā teltiņa. Melnais jātnieks, labi sasiets, bet joprojām nerunīgs tika iemests stūrī. Atlanta vēl nebija atgriezusies. Visi nolēma vispirms pagulēt, tad domāt tālāk. Visu nakti ap telti gaudoja vilki, bet telti nojaukt par laimi nemēģināja - un arī ēzelis bija ievests iekšā (Jā, liela telts). Kvizils mēģināja aprunāties ar gūstekni, cenzdamies iedvest, ka ir viņa labākais draugs. Iedvešana izdevās, bet pirms gūsteknis dēļ pārguruma un pāristās galvas zaudēja samaņu, gnoms uzzināja tikai, ka gūstekni esot ziņnesis, kas ļoti steidzies. Druīds un mednieki kā spēdami apārstēja gūstekni, bet paskaidroja, ka viņam jāizguļas, ja no viņa jelko grib uzzināt.
Nākamajā rītā Kvizils pārmeklēja nerunīgo gūstekni tam vēl guļot. un pārskaitās, kabatā atradis "ierīces, kas ļauj sūtīt Kvizila kodus" modeli - tik elektrības padeves trūka (nu tā mazā dēmoniņa, kas sēdēs un visu laiku dzīv zibeņus vados. Kvizils pats to nedarīšot.).
Pārskaities viņš paziņoja 'vai nu tu runāsi, vai arī, vai arī.... Paskaties, redzi to lielo, rudo, rētaino mežoni? Viņš ir no Silberrijas. Tu zini, ko viņi Silberrijā dara ar tādiem maigiem dupsīšiem kā tavējais? Ja nerunāsi ar mani, paaicināsim mūsu biedru izklaidēties". Ulfriks drūmi paskatījās uz Kvizilu un atstāja telti, noburkšķēdams, ka Kvizils pats var izklaidēties ar maigiem dupsīšiem, ja reiz tā noskaņots, bet lai viņu iekšā nejaucot. Līdzīgi atbildēja arī Rasta un Leo.
Tā nu Kvizils nopūtās un ķērās pie lietas pats - izšķildams no gaisa lielu, melnu ierīci, kuras pielietojumu pieklājīgā sabiedrībā labāk neminēt.... Nikns Kvizls bija. Un riebīgs, vēlēdamies pazemot nabaga jātnieku visos savā nelāgajā prātā iedomājamajos veidos.
Nežēlīgā spīdzināšana ļāva uzzināt, ka ziņnesis esot karaļa sūtnis, ziņojuma saturu nezinot. Bet ar to gnomam nebija gana, viņš bija pārliecināts, ka var uzzināt vēl. Gatavs apvainot sūtni visos pasaules grēos viņš nobļāvās
"Vai tu kalpo Kirilam".
"Es kalpoju karalim" - atskanēja nelokāma atbilde.
Brīdis pārdomu un saskatīšanās, līdz Luiss klusi novilka, ka beidzot atcerējies, kur vārdu Kirils dzirdējis agrāk, vēl pirms tikšanās ar vilkačiem. Esot tāds karalis Sīmheilā - Hārtu alianses valstī, uz austrumiem no Brabandinjas un Zalcfruntes. Frankelšteinā jau sen baumojot, ka viss konflikts ar Brabandiju esot tikai iegansts, lai izmantojot nocietinājumu trūkumu uz Brabandijas robežām varētu ērtāk iebrukt Sīmheilā - valstiņa neliela, bet ar iespaidīgu jūras spēku, kā rezultātā koloniju karos veiksmīgi konkurējot ar milzīgo bet pirātu novājināto Frankelšteinas impērijas floti.
Sīmheilas Kirils. Un Kirils-vilkacis, kura plānos ietilpstot "visu valsti par vilkačiem pārvērst, lai paaugstinātu armijas kaujasspējas". Pastnieki bija pārliecināti, ka ir atraduši nenoliedzamu kopsakarību.
Gnoms aizkaitināts pabāza sūtnim zem deguna šifrēto vēstuli, kurai līdzīgu bija arī driādu karalienes arhīvos atradis.
Pēc vēl pusstundas moku sūtnis ķērās pie vēstules tulkošanas. Tur esot rakstīts, ka jāpasteidzina telegrāfa būve, jo uzradusies konkurence.
Vairāk neko par vēstuli viņš runāt nebija piespiežams - un Kvizilam turpinot spīdzināšanas sesiju sūtnis neizturēja un gluži vienkārši pārvērtās milzīgā, melnā vilkā.... Bet kas gan drosmīgajiem pastniekiem bija viens morāli sagrauts vilkacis? Cīņa bija pavisam īsa....
Atlantu pastnieki sastapa tikai nākamajā dienā, atpūšamies uz plāksnītes 'Laipni lūgti pie elfiem' vienā pusē un "Driādu Brokidola. Ieeja aizliegta" otrā. Kvizils tai veltīja dāsnas ugunslodes.