Kosmiskā sāga
Artis Svece, speciāli Dienai

Zinātniskā fantastika ir daiļliteratūras esperanto. Visās kultūrās tā izpaužas vienādi, uzskata Harijs Harisons.

Harijs Harisons ir viens no pazīstamākajiem zinātniskās fantastikas autoriem pasaulē. Lai gan viņa slavenākie darbi attiecas uz XX gadsimta sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem, viņš joprojām tiek izdots un joprojām raksta. Tikko angļu valodā klajā laista viņa stāstu antoloģija 50x50 — piecdesmit stāstu pa vienam no katra viņa radošās darbības gada. Latviešu lasītājiem Harijs Harisons pirmām kārtām ir pazīstams, pateicoties 1973.gadā izdotajai grāmatai Fantastiskā sāga.

Rīgā Harijs Harisons ieradās pēc zinātniskās fantastikas izdevēja Imanta Belogrīva aicinājuma, kā arī ziņkārības dzīts. Viņa vecāmāte ir dzimusi Latvijā, lai gan agrā bērnībā kopā ar ģimeni pārcēlusies vispirms uz Pēterburgu un pēc tam uz Ameriku. Pēc tautības viņa bija ebrejiete, tāpēc arī Harisons sevi uzskata par ebreju, lai gan nav reliģiozs cilvēks.

Viena lieta, ko nevar atspoguļot intervijā, ir viņa personības šarms. Harisons ir slavens ar to, ka viņa zinātniskajā fantastikā vienmēr klātesošs ir humors, reti gadās sastapt astoņdesmitgadnieku, kurš nepārtraukti plēš jokus. Ieguvēji bija tie, kas apmeklēja viņa lekciju, jo neviens pieraksts nevar attēlot Harisona runas stilu, mīmiku un daudznozīmīgās pauzes. Jā, un viņam ļoti garšo siļķes, lai gan Latvijas siļķe atpaliekot no Dānijas māsām.

Lai gan viņš sūdzas, ka intervijās parasti tiek uzdoti vieni un tie paši jautājumi, dažbrīd šķiet, ka viņam daudz vairāk patīk runāt par ēdieniem, ko viņš dažādās pasaules malās ir ēdis, un cilvēkiem, ko savas dzīves laikā saticis.

Tā kā apmeklēju vairākus pasākumus, kuros Harisons tikās ar interesentiem, man pirmo reizi dzīvē nācās sastapties ar to, ko nozīmē būt patiešām slavenam rakstniekam. Šī bija viņa pirmā viesošanās reize Latvijā, viņa grāmatas šeit tikpat kā nav izdotas, tomēr, lai kur viņš gāja, vienmēr atradās kāds, kas teica: "Esmu izlasījis gandrīz visas jūsu grāmatas" vai: "Jūsu grāmatas man ir īpaši tuvas."

Amizantā kārtā, piemēram, viesnīcā, kurā Harisons bija apmeties, restorāna menedžeris izrādījās viņa fans.

Vai jūs savus lasītājus satiekat visur, kurp dodaties?

Jā, tas ir interesanti, kaut kādu iemeslu dēļ zinātniskās fantastikas fani ir visur, visi ļoti līdzīgi, uzdod tos pašus jautājumus, lasa tās pašas grāmatas. Zinātniskā fantastika ir daiļliteratūras esperanto. Visās kultūrās tā izpaužas vienādi.

Kādas ir jūsu izjūtas, kad svešā zemē sastopat cilvēku, kurš apgalvo, ka ir izlasījis visas jūsu grāmatas? Esat pārsteigts? Lepns?

Priecīgs. Es rakstu grāmatas, kuras var izlasīt arī cilvēks, kas nav pastāvīgs zinātniskās fantastikas fans. Un esmu ļoti priecīgs, ja šāds cilvēks izlasa vienu vai divas manas grāmatas. Manām grāmatām ir daudz fanu, man patīk fani, bet es nomirtu bada nāvē, ja mani lasītāji būtu tikai fani. Man ir grāmatas, kas pārsniedz žanra robežas, un tas ir jauki. Es varu sastapt daudz vairāk interesantu cilvēku.

Lekcijā jūs stāstījāt, kā viens no jūsu lasītājiem atzinies, ka viņam patikusi Nāves pasaule, jo tur bijis daudz ieroču. Kāda bijusi jūsu dīvainākā sastapšanās ar faniem?

Nāves pasaulē bija īpašs ierocis, atlika tikai pastiept roku, un — pif–paf! Es saņēmu vēstuli no Amerikas: "Dārgais mister Harison, es lasu jūsu grāmatas, izlasīju Nāves pasauli, lieliska grāmata, tas ierocis — ļoti laba ideja, kāpēc gan mums kopā nesākt tādu ražot?" Paskatījos uz adresi — Kanzasas pavalsts cietums. Protams, ir daudz vēstuļu, kurās rakstītāji aicina kopīgi izstrādāt mūžīgo dzinēju vai atrast lidojošos šķīvīšus.

Vai uz vēstulēm atbildat?

Parasti nosūtu speciālu kartīti. Tagad, kad cilvēki uz manu mājaslapu sūta elektroniskās vēstules, atbildu ar paldies, nenorādot savu adresi. Fani tevi atrod, lai kur tu būtu. Mana telefona numura nav telefongrāmatā, bet viņi tāpat to dabū rokā. Kad es ierados Īrijā, mani intervēja kādas avīzes žurnālists, es dzīvoju pie vecās ostas un pa logu varēju redzēt torni, ko Džeimss Džoiss minējis Ulisa sākumā. Mani nofotografēja pie loga, attēls bija avīzē, un pēc tam es pieredzēju, kā divi fani pēc šīs fotogrāfijas atrada, kur es dzīvoju.

Kad grāmatnīcā bija autogrāfu pēcpusdiena, droši vien pamanījāt savu grāmatu latviešu izdevumus, piemēram, Fantastisko sāgu. Vai bijāt to redzējis agrāk?

Imants Belogrīvs man to savā laikā atsūtīja. Visas manas grāmatas Padomju Savienībā bija zagtas. Padomju Savienība bija lielākais autortiesību zaglis pasaulē. Boļšoi visādā mērā. Es nesaņēmu autoratlīdzību par simtiem tūkstošu grāmatu, ko tur pārdeva.

Vai tagad Krievija ir vieta, kur visvairāk pērk jūsu grāmatas?

1982.gadā viņi parakstīja vienošanos par autortiesībām, un pašlaik Krievijā tiek pārdots vairāk manu grāmatu nekā Amerikā, Anglijā un Japānā kopā.

Vai tam ir kāds izskaidrojums?

Jā. Amerikā un Rietumos vispār zinātniskā fantastika pašlaik ir bērnišķīga pop–crap jeb popdraza, tādi kā Zvaigžņu kari un Zvaigžņu ceļojums (Star Trek). Bet uz austrumiem no Baltijas, no Rīgas dzīvo cilvēki, kurus interesē saturs, viņi novērtē zinātniskās fantastikas zinātniski filosofisko aspektu. Viņus interesē idejas, ne tikai izklaide. Viņi uzdod jautājumus par pārapdzīvotību, par ko es rakstīju grāmatā Pavirzieties! Pavirzieties! (Make room! Make Room!). Bet Amerikā man prasa tikai parakstīt grāmatas — šito, šito, šito.

Kura no jūsu grāmatām ir visvairāk izdota?

Visticamāk, Pavirzieties! Pavirzieties!, jo pēc tās tika uzņemta filma Soylent Green. Visbiežāk izdota ir Nāves pasaule, tulkota trīsdesmit piecās valodās, un patlaban tā no jauna laista klajā Amerikā, Krievijā, Vācijā un pirmo reizi Francijā. Šobrīd Kalifornijā tiek strādāts pie scenārija. Tā ir piecdesmit gadu veca grāmata! Man pati pirmā! Kāda joda pēc es rakstīju pārējās četrdesmit piecas!? Bestsellers bija Uz Rietumiem no Ēdenes, izdevniecība pamatīgi strādāja pie reklāmas, un viņi pārdeva sešdesmit piecus tūkstošus grāmatu cietajos vākos. Tas ir ļoti labs rādītājs! Mīkstajos vākos pārdeva pusotra miljona.

Vai taisnība, ka Īrija ir laba vieta, kur rakstniekam strādāt, proti, nodokļu ziņā?

Jā. Viena no manām vecmammām nāk no Īrijas, tā ka es esmu Īrijas pilsonis, un es nepārcēlos uz Īriju nodokļu dēļ. Bet, ja esi īru rakstnieks, mākslinieks vai gleznotājs, tavi ienākumi netiek aplikti ar nodokli.

Nav ienākumu nodokļa?

Nē. Bet, ja lasi, piemēram, lekciju, tad gan ir jāmaksā.

Vai daudzi rakstnieki tāpēc pārceļas uz Īriju?

Nē, cilvēkam jābūt brīvam no citām saistībām, lai tā vienkārši pārceltos uz citu valsti. Un lielākā daļa zinātniskās fantastikas rakstnieku ir ļoti provinciāli, buržuāziski, viņi neceļo. Vispār lielākā daļa cilvēku nespēj dzīvot ārpus savas valsts, es esmu izņēmums — ilgus gadus esmu dzīvojis Meksikā, Itālijā, Dānijā, tagad Īrijā. Vidusmēra amerikānis pārceļas uz jaunu dzīvesvietu četras reizes mūžā, bet Amerikas robežās. Lielbritānijā deviņdesmit pieciem procentiem iedzīvotāju ir pase ceļošanai, bet Amerikā pasi ir izņēmuši tikai pieci procenti iedzīvotāju.

Kāpēc jūs pārcēlāties?

Meksika bija lēta, man nebija naudas, un es gribēju rakstīt. Mums ar sievu bija vienalga, kur dzīvot. Mēs iemācījāmies valodu, iepazināmies ar kultūru, un, ja ēdiens garšīgs un dzērieni labi, kāpēc tur nedzīvot?

Ar ko nodarbojās jūsu sieva?

Viņa bija apģērbu modelētāja, kā arī baletdejotāja — baletskolotāja.

Ak tā, tad jūs labi dejojat?

Nē, nemaz. Viņa mani atstāja garderobē un dejoja visu nakti. Viņa bija maza auguma, bet spēja nodancināt līdz spēku izsīkumam divmetrīgus puišus — nākamais, nākamais. Pameta darbu, kad piedzima mūsu pirmais bērns. Teica, ka rūpes par bērniem un rakstnieku ir pilna darba slodze. Reiz Meksikā viņa ar slotu patrieca manu draugu, kurš gribēja mani satikt laikā, kad es strādāju. Viņa mēdza teikt, ka lielākajai daļai rakstnieku ir divas sievas — Trūkuma sieva un Panākumu sieva. Trūkuma sieva par viņu rūpējas, un, kad rakstnieks izsitas, viņa tiek nomainīta pret Panākumu sievu.

Bet ar jums taču tā nenotika?

Nē, mēs turējāmies kopā, un mums bija jautri.

Rakstnieka darbs taču ir tik nestabils, jūsu sievai patiešām vajadzēja jums uzticēties.

Ļoti nestabils. Vienu ziemu mēs dzīvojām Kapri salā. Mums bija palicis pāri simt liru, kas tolaik bija sešpadsmit centu. Es domāju, vai par šo naudu pirkt litru piena bērnam vai pastmarku, lai aizsūtītu vēl vienu vēstuli savam literārajam aģentam Ņujorkā. Viņa aizgāja uz ciemu un dabūja naudu, aizņēmās. Darba cilvēki Itālijā ienīst buržujus, ienīst vidusšķiru, bet viņiem patīk mākslinieki. Viņi mani sauca par profesoru un doktoru. Un sieva dabūja aizņēmumu. Ne jau es, bet viņa. Viņa varēja aizrakstīt tēvam, kurš bija ļoti bagāts, un braukt atpakaļ uz Ameriku, tomēr palika. Pirms trim gadiem viņa nomira. Tas bija ļoti skumji. Mēs gan nodzīvojām kopā piecdesmit gadu, tā ka es nevaru sūdzēties. Tomēr mēs bijām īsti draugi.

Cik bieži ir jāpublicējas, lai varētu izdzīvot tikai no honorāriem? Reti kurš rakstnieks to spēj.

Es biju otrais zinātniskās fantastikas autors, kam tas izdevās. Pirmais bija Roberts Hīnlīns, lai gan viņš pelnīja ne jau ar savām grāmatām, bet publikācijām ilustrētajos žurnālos. Pārējie zinātniskās fantastikas autori pasniedz universitātē vai arī dzīvo sievai uz kakla. Es desmit gadu veltīju komiksam Flešs Gordons (Flash Gordon). Desmit gadu! Tagad katru gadu uzrakstu vienu romānu, pārdodu astoņus deviņus stāstus un kā redaktors strādāju pie zinātniskās fantastikas stāstu antoloģijām.

Komiksus jūs zīmējāt vai rakstījāt scenārijus?

Pēc armijas es iestājos mākslas skolā un pēc tam sāku zīmēt komiksus. Ar to es nodarbojos līdz kādam 1957.gadam, arī rediģēju un izdomāju sižetus. Bet komiksi zaudēja popularitāti, tos nepirka. Tad es sāku strādāt par redaktoru zinātniskās fantastikas un dažādos lētajos žurnālos. Galu galā pievērsos stāstu rakstīšanai un sāku strādāt pie Nāves pasaules.

Vai jums patika zīmēt un rakstīt lētajiem žurnāliem?

Es zīmēju visu. Aizeju pie redaktora: "Harij, man vajadzīgs zīmējums zinātniskās fantastikas stilā, kurā redzams monstrs, kas uzbrūk meitenei, kam ir lielas krūtis." O.K., es zīmēju radījumu ar četrdesmit taustekļiem, kas uzbrūk: "Khāāāā!"

Es strādāju pie vesterniem, detektīviem utt. Taču labprātāk es gribēju būt brīvmākslinieks nekā strādāt pastāvīgu darbu un katru dienu ar metro kulties uz biroju.

Droši vien ir liela atšķirība starp rakstīšanu pašam sev un rakstīšanu par citu izdomātiem tēliem.

Process ir izteikti mehānisks. Ir noteikts skaits tēlu. Katru dienu tiek publicēti trīs attēli. Pirmdienas rītā pirmajā zīmējumā tu atgādini, ar ko beidzās iepriekšējās nedēļas komikss, un otrajā trešajā zīmējumā tu attēlo jaunu cliff hanger — spriedzes situāciju, kuru piektdien atrisini. Trijos mēnešos es varēju izdomāt komiksa scenāriju veselam gadam. Atlikušajos deviņos mēnešos varēju rakstīt zinātnisko fantastiku.

Amerikāņiem ir jēdziens camp, kičs. Zinātniskajā fantastikā daudz kur parādās kičs, kāpēc?

Zinātniskā fantastika dod vielu lieliskiem attēliem — raķetes, laika mašīnas, vikingi. Komiksi ir vizuāli, tiem jābūt vizuāliem. Tur jābūt detektīvintrigai, pakaļdzīšanās ainām vai mīlas stāstam. Zinātniskajai fantastikai vienmēr ir krāsa, vizuāli tēli.

Kā jūs raksturotu atšķirību starp zinātnisko fantastiku, ko radāt jūs, un to zinātnisko fantastiku, kurai ir standarta sižets, kurā bruņiniekus vai akmens laikmeta cilvēkus var viegli aizvietot ar astronautiem vai robotiem?

Tieši tas arī tiek darīts komiksos. Abstraktu ideju var izpaust tikai tekstā. Ja komiksā ir attēls, kurā divi cilvēki sarunājas, nekas nenotiek. Komiksi ir ļoti primitīvi, un ar to palīdzību nevar paust nozīmīgas, intelektuālas idejas. Viņi dažkārt izliekas, ka šajos darbos ir filosofiskas idejas. Zvaigžņu karos ir "spēks". Kāds spēks!? "Labā vara" un "ļaunā vara" — kas tās par muļķībām!?

Vai jūs teiktu, ka jūsu grāmatās ir filosofiskas idejas?

Lielā mērā. Mans otrais romāns Nāves pasaule 2, kurā bija daudz darbības un visa kā cita, patiesībā bija veltīts atšķirībai starp dabas likumiem un cilvēku likumiem. Nevar pārkāpt dabas likumu, bet cilvēka likumu var. Filosofiskā ziņā tas bija patiess, bet attiecībā pret realitāti — pilnīgi aplams. Un, manuprāt, tikai zinātniskajā fantastikā to ir iespējams izdarīt, vismaz tāpēc man patīk zinātniskā fantastika.

Tradicionāls jautājums — kas tad ir zinātniskā fantastika? Ne jau grāmatas par kosmosa kuģiem.

Nē, var atrast divus vai trīs skaidrojumus. Zinātniskā fantastika atšķiras no fantastikas. Fantāzijas piemēri ir Tolkīns un Harijs Poters. Zinātniskajā fantastikā nekad nav maģijas, troļļu un hobitu. Es arī uzskatu, ka zinātniskajā fantastikā nav vietas reliģijai, tā ir ateistiska literatūra. Tās ir grāmatas par to, kas varētu notikt. Varbūt tās ir neparastas lietas, kaut kas, kas nekad nenotiks, bet varētu notikt. To es dēvēju par hard jeb īsto zinātnisko fantastiku — tā respektē zinātni, kādu mēs to pašlaik pazīstam. Ja es grāmatā ignorēju dabas likumu, es to zinu. Savās grāmatās es atļaujos tikai vienreiz samelot, ne vairāk.

Jūs esat dzīvojis gana ilgi, lai pieredzētu ārkārtīgi lielas izmaiņas tehnoloģiju attīstībā. Kā jūs patlaban raugāties uz saviem piecdesmito, sešdesmito gadu darbiem? Vai tajos parādās precīzas vai kļūdainas prognozes, vai tie tagad nešķiet naivi?

Lielākā daļa prognožu, ko es izteicu, bija pilnīgi kļūdainas. Piemēram, Pavirzieties! Pavirzieties! pamattēma ir pareiza — pārapdzīvotība apdraud visu pasauli un apdraud vēl tagad, pēc piecdesmit gadiem. Detaļas un veids, kā tās attēlot, mainās, bet pamatlietas paliek nemainīgas. Vēl arvien nav iespējams pārkāpt dabas likumu, bet var — cilvēka likumu. Protams, dažkārt esmu bijis naivs, bet es nestrādāju vis prognozēšanas, bet izklaides biznesā, ideju attīstīšanas biznesā.

Vai mūsdienu tehnoloģijas jūs ir pārsteigušas?

Pārsteigušas nav īstais vārds. Man liekas interesanti jauni tehnoloģiju attīstības virzieni, ko neviens nebija paredzējis. Piecdesmitajos gados zinātnieki teica, ka ASV ir vajadzīgi tikai pieci datori. Dažus gadus vēlāk Apollo 1 jau bija trīs datori, tagad mans pulkstenis ir spēcīgāks dators par tiem trim. Esmu rakstījis par starpzvaigžņu kosmiskajiem kuģiem, kuros ir dators, kas izmanto perfolentes. Pēc pieciem gadiem perfolentu vairs nebija. Pielietojamo zinātni nevar paredzēt, visi paredzējumi ir lineāri — šobrīd tas ir ātri, rīt būs vēl ātrāk.

Kā jūs domājat — vai mēs izdzīvosim vai arī tuvojamies lielai katastrofai?

Mēs virzāmies uz katastrofu, tas ir skaidrs. Turklāt nu jau ir par vēlu to novērst. Visticamāk, ka mēs izdzīvosim. Pasaule ir piedzīvojusi četrus piecus pamatīgus izmiršanas periodus, kad gāja bojā līdz pat deviņdesmit pieci procenti dzīvās dabas. Ar tām zināšanām un tehnoloģijām, kas mums tagad ir, vismaz daži izdzīvos.

***

Harijs Harisons

Zinātniskās fantastikas autors

Dzimis 1925.gada 12.martā Stemfordā, Konektikutā

1944.gadā, būdams iesaukts armijā, strādājis pie viena no pirmajiem datoriem, par kuru pašlaik raksta grāmatu

1958.—1964.gadā bijis slavenā komiksa Flash Gordon sižetu un scenāriju autors

1960.gadā publicējis pirmo grāmatu Nāves pasaule

1966.gadā iznākusi grāmata Pavirzieties! Pavirzieties!

Kopumā sarakstījis vairāk nekā piecdesmit grāmatu </blocquote>