Es esmu pieradusi iet viena.

Mans prāts nē. Kad eju viena, tas stāsta man pasakas. Labi stāsta, ja esmu miegaina, tad pēc tam sajūta tāda, it kā tas būtu bijis tik pat īsts kā dzīvs sapnis.


Tāpēc nebrīnieties, ja nepamanu jūs uz ielas. Brīnieties, ja pamanu.

Bet pat tad... nav vērts runāt. Obligātās piespiedu sarunas nekad nav īsti patīkamas. Ja iespējams mainīt plānus, doties kaut kur parunāt ierīgi - jā, tad var....


Bet laiks, kad mūsu laiks piederēja vienīgi mums jau ir sen pagājis.