Manī mīt mazs skopuma dēmons, kas vienmēr skaļi iedīcas brīdī, kad vēlos izdot naudu sev. Tik pat skaļi tas dīc arī ieraugot krānu, kas tiek atstāts tekot trauku slaucīšanas laikā, vēl jo skaļāk, ja tas ir karstais. Jā, traukus es pārsvarā mazgāju aukstā ūdenī. Call it a quirk
Bet vakar, meklējot dāvanu mātei skopuma dēmons cieta smagu, nesāpīgu sakāvi un kaut kur pazuda - vispār jau dāvanām tiem dažiem, kam dāvanas dāvinu, brīžiem atlāujos izdot vairākas reizes lielāku summu, nekā bez sirdsapziņas pārmetumiem spēju izdot savam priekam. Šoreiz gan - piekautais dēmons klusēja visu atlikušo vakaru. Ļaujot izdevumu summai augt, sasniedzot un arī pārsniedzot dāvanas vērtību.
Un jā... sajūtu pārdevēji. Piedāvājums pastāstīt u palīdzēt, bet pietiekami neuzbāzīgs, lai nerastos vēlme mukt prom uzreiz pē tam, kad izteikts tā noraidījums. Sīkie nieciņi, pirkuma papildinājumā - ja vēl smarža būtu orientālāka, nevis ziedu-ogu, mana atgriešanās droši vien būtu garantēta.