- Nē! Neļauj viņai vēlreiz nokrist! Es to nepārdzīvošu! - manas otras puses - kamolā satinušās un spilvenu apžņaugušas komentārs vakar, brīdi pēc tam, kad tiku palūgta nomainīt viņu pie Alises vadības pults.
Ja no malas skatoties tas labirints vēl šķita tikai atmosfērisks, tad sēžot pie ekrāna un taustiņiem... Njā, viņi tiešām radījuši fonus, kuru dēļ pavisam nopietni sāk reibt galva mēģinot nobalansēt Alisi uz šūp-grīdām (stāvēsi vienā malā pārāk ilgi - nokritīsi. Paleksies ne tā?- nokritīsi. Neuzmanīgi iesi? Benšijas nobeigs). Vismaz tiem, kam augstumbailes un sapņi par augstām trepēm, kas kādā brīdī pēkšņi atlūst no sienas nav nekas svešs.


Spēle, kurā reti ir skaidrs, kur īsti jāiet, bet labākajās Kerola Alises tradīcijās "ja tu kaut kur iesi, tad kaut kur arī nonāksi'. Ja vien nonāksāna nav atkarīga no kādas mīklas atminēšanas - tad visticamāk pat tieši tur, kur vēlies.

Spēle, kas atļaujas ieviest īpaši biedējošus un sarežģītus posmus, tikai, lai pēc to iziešanas tu saprastu, ka pēc visa šī posma nebija absolūti nekādas vajadzības.

Perfekta atmosfēra.

Patiešām perfekta. Nezinu, kādas sēnītes sarijās spēles konceptuālais mākslinieks, fonu tekstūru radītājs un režisors - bet efekts ir panākts patiesi lielisks.