Jau vairākas dienas ikvakar pārnākot mājās mani sagaida daudzbalsīgs putnu koris. Jau ne pirmo nedēļu (un, šķiet, arī ne otro?).

Sākumā viņiem visiem pietika ar lielo čiekuraino egli (vai tas jaukais bārdainais vīriņš, kas tik eleganti pārkrāsoja mājiņas jumtu, uz jaungadu izrotās to milzu egli ar lampiņām? Kaut gan nē, nevajag).

Tad putnu bars pārvācās pāri ielai (ieliņai. Zemgrīdainām mašīnām bīstamai.), iemetās ābeļu dārzā, aizņemot nu jau pāris kokus.

Vakar, izdzirdot pazīstamo čīpstoņu paskatījos uz augšu un ieraudzīju mīīīlzīgu baru strazdu lidināmies virs apkārtējām privātmājām (gandrīz nosaucu tās par mazmājiņām. Nu jā, virs tām jau arī.). Pat kovārņus tik lielā barā nebija iznācis redzēt, un kovārņu barus tiešām visai lielus nācies manīt.

Bet ne jau tie lidojošie radīja troksni.

Izrādās, tas bija tikai nomaldījies bataljons, kas meklēja šīsdienas strazdu pamatmasas burziņa vietu – sešas papeles netālās daudzdzīvokļu mājas pagalmā.

Pirmo reizi putnu baru kokā izdevās ne tikai dzirdēt, bet arī izteiksmīgi redzēt (pēc aizdomām, ka trešdaļa koka lapu mainījušas krāsu uz melnu).

Vācas baros emigrācijai, ko?