Tā vienkārši, uz līdzenas vietas. It kā ne skrēju, neko, pat nezinu, tikai vienā brīdī secināju, ka zaudēju līdzsvaru jau pārāk ļoti, lai izdotos palikt stāvam.

Cik ļoti palēnināts šķiet laiks tajā mirklī no šīs apziņas līdz brīdim, kad kritiens beidzas.. tas mani vienmēr ir pārsteidzis.

Veiksmīgi šoreiz, drēbes nesaplēsu elkoņus neatsitu (tā pseidoādas jaka tomēr izrādās gana labs amortizators) – tikai bikses smilšainas, plauksu pamatnes nosprauktas... Sūrst.
Jā, es čīkstu un man ir zems sāpju slieksnis, neko darīt. Sūrst.