Es šodien esmu vēl nejēdzīgāks darbinieks, kā parasti. Es iesprūstu nākotnē... iztēlojos, kā tūlīt pastiepšu roku līdz likuma komentāriem, uzšķiršu, izlasīšu vajadzīgo, un sastādīšu to atbildi... un tad vēl to īres līgumiņu, kuru radinieks apjautājās, vai nevaru viņam laipni uzražot, to arī, jā... Un tā es iedomājos, kā darīšu – bet nekādi nespēju šīs domas pārvērst realitātē.

Ar katru sirdspukstu jūtu asins vilni virzāmies augšup, pa kakla artērijām, pa sejas asinsvadiem, gar ausīm... jūtu kā kustību, nevis dunoņu ausīs... paaugstināts spiediens, vai vienkārši uztvere noslēdzas uz iekšu?
Šāda rakstīšana tomēr palīdz kaut nedaudz sakoncentrēt plūstošās domas, izvilkt no nākotnes varbūtībām tagadnē. Vai vismaz tajā pavisam netālajai nākotnei, pēc kuras iedomātā doma parādīsies ekrānā.
Tas tiešām neprasa daudz laiku, es rakstu ātri... Pirkstu kustības jau sen kļuvušas par domāšanas veidu – es tās varētu atkārtot pat bez klaviatūras... sazināties nedzirdot.

Pakustināt ko vairāk par pirkstiem, par acīm to dobumos, šķiet, prasa pārliecīgu piepūli, kas liks apstāties un atpūsties. Nekustīgs kakls, kas veras ekrānā. Pie sāniem piespiesti elkoņi (klavieres spēlējot tā nedrīkstēja elkoņus turēt... bet klaviatūra nav klaviere, rakstīšana nav spēlēšana... uz klaviatūras rakstītās domas citiem izlasīt daudz vieglāk, nekā uz klavieru taustiņiem radītās).