21:14 - vispirms bija vārds
Bērnībā man par Rīgu viss bija daudzmaz skaidrs. Rīga - tas ir veikals Tallina, kurā pēc cīsiņiem jāstāv apnicīga stunda vai divas, un tad vēl "bērnu pasaule", kurā arī bija jāstāv rindās, bet Omīte tur allaž man kautko nopirka. Kautvai elektrisko mikromotoriņu, tad to nevajadzēja izņemt no citādi derīgas rotaļlietas. Leļļu teātrī es vispār biju kautkādā 4jā vai 5jā klasē, to es atcerējos ejot ar savu sešgadnieci uz operu. Tas nu tā, dzīve mežos un pie ūdeņiem man ir devusi vairāk, manuprāt.
Par Rīgu man vēl desmit gadu vecumā nebija skaidrs, kā izskatās Ķengarags un Zolitūde, tie man ir dīvainākie nosaukumi vēl joprojām. Vieta varēja saukties zināmā vārdā vai vismaz ģermānismā. Vārds mikrorajons arī neko neizteica, nu rajons tur, tas taču liels, ar kolhoziem, fermām un pļavām, bet mikrorajonā kautkādas blokmājas. Jugla arī nebija īsti saprotams vārds, bet tur bija augstās mājas kas redzamas jau no Brīvdabas muzeja un kuģīša piestātne uz kuru mēs gājām lai brauktu pie mammas māsas, un ar šiem vienkāršajiem faktiem man pietika Juglas atzīšanai.
Savukārt Mežciems ir pirmā Rīgas nomale bez Juglas, kurā es nonācu - tas jau vēlas zēnības gados, braucu uz kautkādu institūtu meklēt sponsoru studijām. Cik saprotu, tagad tur saimnieko Exigen?
Teika un Imanta ir skaistākie Rīgas daļu nosaukumi, no šodienas perspektīvas. Pārējie latviskie Čiekurkalni, Grīziņkalni, Āgenskalni un pārējie kalni ir vienkārši jēdzīgi ar nelielu Čiekurkalna atrāvienu (atgādinu, ka runājam par nosaukumiem ne vietām). No -ciemiem Purvciems depresīvs, atgādina kautkādus purva ļaudis, bet Pļavnieki man vienmēr saistās ar Plavņiki, viens džeks profenē tā izrunāja. Ā, lūk - Šmerlis, tas jums nav nekāda Mēness pļava vai Vāverīšu līcis, tas ir Šmerlis.
Mani visvairaak mulsina vaardinji Shampeeteris un Pleskodaale. Veel shobaldien neatshkjiru vienu no otra. Turklaat, neaizmirsiisim Atgaazeni!!
nu jā, Shampeeteris un Pleskodaale ir komplekts nr2. kas man norautu jumtu, vienkārši liktenis man bija labvēlīgs. Tie varētu būt vienīgie tēli kautkādā ultramodernā lugā, kādas tagad mēdz uzvest.
šķirotava!
tur tikai uz nāvi iet.
purciemu neaiztiec!!! (man liekas bez v ir pareizi, nevis purvciems)
un kalnus arī. no alpiem ar pleevi vai padibeni nenobrauksi
| From: | blond |
Date: | 12. Janvāris 2010 - 22:03 |
---|
| | | (Link) |
|
Man vēl tagad kaut cik konkrēts priekštats ir tikai par Āgenskalnu (kur esmu uzaugusi, tas pats par sevi), Torņkalnu (tas turpat blakus tomēr), Grīziņkalnu (tur dzīvoja krustmāte, pie kuras notika visburvīgākās manas bērnūbas viesības, ar kremšnitēm), un vēl Ķengarags, jo tur dzīvoja mammas draudzene. Tas gan man šķita briesmīgs. Ā, nu jā, un Āgenskalna Priedēs bija mana skola. Apmēram 16 gadu vecumā pie apvāršņa parādījās Teika, kas asociējās tikai un vienīgi ar kārtīgām mūra privātmājām.
Āgenskalna priedes, kāds tur ir spēcīgi ietekmējies no Pūka priedītēm.
viens no sirsnīgākajiem nosaukumiem rīgā — nedaudz atgādina londonas ciemu nosaukumus kā sheapard green vai hampstead heath.
Es pat īsti neatceros, kurā brīdī sāku Rīgā patstāvīgi orientēties - visu laiku braucu kopā ar māmiņu, viņa man apmēram mēģināja iestāstīt centra ielas un šķērsielas, bet kaut kāda sajēga radās, kad pēdējās vidusskolas klasēs vairākkārt braucu pati. Bet viens no pirmajiem iespaidiem, protams, bija teātri, uz kuriem veda no skolas, un Pingvīna saldējums pie Pēterbaznīcas un uz Stabu ielas.
Par Zolitūdi un Purvciemu man viss bija skaidrs - tie ir mikrorajoni ar daudzstāvu mājām, vienā dzīvoja tante, otrā krustmāte, pie tam abām bija identiski dzīvokļi ar identiskiem numuriem identiskos stāvos :) Tantes dzīvoklī tagad mitinos es.
Stabu iela taču agrāk nebija, tiesa, veco arī neatceros. Bet tas pingvīns, kad tas uzradās?
es to aptvēru tikai 90to otrajā pusē Majoros, kur blakus pingvīnam bija dvīņu ūķis ar Roku kas izsniedza soļanku un olu/ķilavu šķīvīšus.
Man nav tādu bērnības priekšstatu par rajoniem, jo uzaugu Iļģuciemā un tālāk par centru līdz pamatskolas beigšanai Rīgā nedevos. Vidusskolas laikā bija skaidrs - Pārdaugava - Imanta, Iļģuciems, Sosnofka, Āgenskalns tie esam Mēs. Aiz Kārļa Ulmaņa gatves un Daugavas (izņemot Vecrīgu) ir Tie Tur.
Un joprojām Purvciemu, Ķengaragu, Pļavniekus sajūtu kā kaut kādu geto, kur dzīvo cilvēki, kuri ieķīlā dzīvokļus, lai nopirktu džipu landkruīzer un ietu uz klubu Faraons.
ibio, Rīdzinieki...
Nav jums sajēgas kā Purčiks savlaik mainījās... bērni...
iegruudi tu visus dziljaa neaugliigaa nostalzhijaa
| From: | mako |
Date: | 13. Janvāris 2010 - 00:19 |
---|
| | | (Link) |
|
cetrs, tikai un vienīgi centrs, bloks - Brīvības-Bruņinieku (Sarkanarmijas)-tērbatas stabu. iekšējie pagalmi, siltumtrases, pagrabi un bēniņi. Pingvīns, Matīsa tirgus, maizes un pēc tam pankūku veikals uz bruņinieku/tērbatas, vidzemes tirgus un bērnu pasaule. Pusaugu vecumā arī galvenās paralēles un perpendikuli līdz vecrīgai un 'klusās rīgas' apkaime. uz otru pusi - VEFs un mežparka ezers.
visi pārējie rajoni man bija kaut kas mītisks līdz pat augstskolai. par pārdaugavu nemaz nerunājot, uz kuru mērķtiecīg 'apskatīt dzimto pilsētu' aizdevos vecumā, kuru tagad man skaļi minēt ir kauns.
tiesa, augstskolas un jauno draugu iespaidā Rīga tagad ir zināma krustu šķērsu līdz pat tās robežām :)
| From: | wowow |
Date: | 13. Janvāris 2010 - 00:44 |
---|
| | | (Link) |
|
Rīga- tā ir autoosta no kuras tevi ved nezināmā virzienā :)
aga, šmerlis ir šiks nosaukums! mani wtf ir zasulauks un latviskais sarkandaugava. agrāk domāju, ka tas kaukas ar partiju saistīts un tā. bet tagad izskatās, ka laikam jau nē :)
Mājas - tas ir Purčiks, kur pie veikala Minska ir jāstāv rindā uz iekšā tikšanu, bet, ja vajag pa fikso iepirkties - maizi vai tulpīti pie tantiņām par 9 kapeikām (vispār par 10, bet vairāk nebija), tad ieskrien turpat Mauzolejā. Un pāri brikšņainam krūmājam, kas atrodas otrā pusē Lielajai Ielai (mamma neļauj tur iet, jo tur nodūra kaimiņies uhažoru), uz vectēvam (un daudziem citiem) atņemto un nolīdzināto dārziņu vietā uzceltā jaunā mikrorajona pirmās deviņstāvenes sienas daudzus gadus skaisti retušēts smaida Brežņevs (arī tad, kad pa visu bildes stūri uzmeistarota melnā sēru lentīte). Tad, kad brauc uz Pilsētu, ir jāsapošas. Pirmais patstāvīgais mēģinājums nokļūt līdz Bērnu Pasaulei beidzas ar apmaldīšanos. Pārdaugava ir Āgenskalna tirgus un Auroras kultūras nams, viss pārējais ļoti ilgi miglā tīts. Vēl joprojām Pārdaugavā ir vietas, kur, kā es smejos, mani varētu aizvest, atstāt un es nekad vairs neatrastu ceļu mājup...
šķiet, katrā jaunuzceltjā nomalē ir savs mauzolejs, arī Imantā.
Imantas simbols bija Truba - to es vēlākos gados uzzināju :)
un vēl, šī ziema uzdzen papildus atmiņas - Šmerlis - tas bija tālais mežs ar Tramplīnu un tramplīnkalnu, tuvākās slēpošanas un ragaviņšļūkšanas vietas bija Biķerniekos, vispopulārākā no tām - kapiņu kalniņš. Taisnības labad jāsaka, ka kapiņi bija (ir) nogāzē, tur ar slēpem vai ragavām pāri sanāca pāri braukt tikai pašās sniegotākajās ziemās un tikai vistālākā nošļūciena meistariem. Kaut - šobrīd špūre kocenēm iet pa Lielajiem Kapiem cauri un ne jau asfaltēto trotuāru kontūrās..
brežņevs bija arī uz popova radio rūpnīcas imantā. atceros, kā viņam vispirms gleznoja pa medālim klāt, līdz uzvilka melno lentu. ar brežņeva novākšanu tā siena palika plika - nedz andropovu, nedz čerņenko tur vairs tā negodināja.
viņus nebija reāli paspēt uzgleznot ;) ātri ķelli nolika
From: | (Anonymous) |
Date: | 13. Janvāris 2010 - 12:32 |
---|
| | | (Link) |
|
Un nabija nikāda Zemitānu tilta, bija Oškalnu stacija;P
Manas mājas Atgāzenē, kur zirgi ganās pie dzelzceļa, rožu krūmi rokās dur, un bruģis, bruģis..