Es pat īsti neatceros, kurā brīdī sāku Rīgā patstāvīgi orientēties - visu laiku braucu kopā ar māmiņu, viņa man apmēram mēģināja iestāstīt centra ielas un šķērsielas, bet kaut kāda sajēga radās, kad pēdējās vidusskolas klasēs vairākkārt braucu pati. Bet viens no pirmajiem iespaidiem, protams, bija teātri, uz kuriem veda no skolas, un Pingvīna saldējums pie Pēterbaznīcas un uz Stabu ielas.
Par Zolitūdi un Purvciemu man viss bija skaidrs - tie ir mikrorajoni ar daudzstāvu mājām, vienā dzīvoja tante, otrā krustmāte, pie tam abām bija identiski dzīvokļi ar identiskiem numuriem identiskos stāvos :) Tantes dzīvoklī tagad mitinos es.