Kad biju maza, man bija bail no iespējamās kremēšanas - jo kā citādi pēc gadiem pārsimt kāds arheologs varēs atrast manu skeletiņu un mani reanimēt? Es pat gribēju, lai mani noteikti apglabā tajos latgaļu tautastērpos, kur bronzas daudz, jo izlasīju, ka bronzai ir konservējošas īpašības.

Kad nedaudz paaugos un vai nu augšāmcelšanās vairs nešķita tik būtiska, vai izdomāju, ka ķermeņa saglabāšanās kapiņā tur galīgi nav būtiska, sāku baidīties no kremēšanas, iedomājoties, cik briesmīgi būtu, ja nu es tās laikā vēl būtu dzīva? Man bija (vispār jau vēl joprojām ir, bet nu... krietni mazākā mērā) paniskas bailes no lieliem katliem verdoša ūdens, ko kāds nes garām. Par atklātu uguni vai sakarsētām pannām/gludekļiem nemaz nerunājot.

Bet pagāja laiks, un pavisam mierīgi padomājot - krematorija karstumā nez vai sāpju sajūta būtu īpaši ilgstoša. Sliktas dzīves beigas, bet tomēr, salīdzinot ar smakšanu mazā šaurā kastītē zārkā... pēdējais varētu būt nepatīkamāks. Lai gan klaustrofobija man nepiemīt - tomēr, pēdējā perspektīva šķiet objektīvi nepatīkamāka.

Citādi jau kremēšana laba - vietu mazāk aizņem zemītē. Un, nu jā, man kapsētas tomēr ne pārāk patīk.