Un reizēm es neprotu runāt.
Tik ļoti, ka nedzirdu pusi no man teiktā, pārprotu cetrurtdaļu atlikumā, un domas aizklist tik tālu, ka runāt patiesībā nav arī ko. Bet runāšanai, kā aizmigšanai, jābūt dabiskai.

Labi, ja vismaz ne-sarunas biedrs ir nezināms cilvēks, ar gana lielu prātu, lai tas pamestu kādas norādes, kur vēlāk stundām klīst manējam. Apskatoties no vienas puses, no otras, no trešās; aizklīstot tālāk un vēlreiz paskatoties no attāluma. Nedaudz egoistiski labi.

Atceros vienu fragmentu no Karnevāla - to, kur vienam tēlam bija ļauts paklaiņot pa cita tēla domām, izjūtām un atmiņām. Izvēlēties virzienu, pastaigāt pa to, paskatīties uz jaunatklāto, atgriezties un iet citā virzienā.

ak, es gribētu, kaut ikdienā tā uz problēmām varētu paskatīties teica tas, kam šī aina bija sarīkota.

Tā var. Tikai tas prasa laiku. Un traucē sarunāties.