es negribu.

Neko negribu, tiešām.

Vienkārši apsēsties stūrī... un liekat mani mierā, man ir vienalga, kur man šodien ir jāiet. Man ir vienalga par sesiju, par visu pārējo. Es to šobrīd negribu. Lūdzu, vēlāk.
Man jāpabūt divatā ar sevi.


Patiešām.

Pirms es visu sabojāju pavisam.

Savu, no pārējās neatkarīgu laiktelpu gribu. Lai varu iznākt ārā šajā pašā mirklī, nevis pasaulē, kas jau būs paskrējusi uz priekšu.

Lūdzu..


Tas tiešām ir tik daudz?