Kamēr mazliet paslimoju un uz kafiju neskatījos, izēdāji manu kolumbiešu bija piebeiguši, atstājot vien nu tiešām nepieklājīgu pusporciju.

Pagāja auksta nedēļa, kuņģītim jūsmojot par kumelīšu tēju. Bet aukstums beidzās, divturki pusdienlaikā bija pa ceļam - tā nu aizgāju paostīties, kas jauns.
Nosaukums kafijai mazliet dīvains - Arktiskā oga. Bet viņiem ir arī Franču zīds un populārais favorīts Mocarts, kas pēc kanibālisma pilnīgi noteikti negaršo.
Aromāts šķita jauki kafijas dabisko papildinām - nu tādas, īsti nenosakāmas 'meža ogas', kas, atšķirībā no zemenēm (Nu kurš idiots ar atmirušām mēles kārpiņām to izdomāja? Izskatās jau, protams, labi un romantiskās asociācijas varbūt arī spēj kādu apmānīt) kafiju, tāpat kā šokolādi papildina ne sliktāk kā ķirši vai apelsīni. Tas ir tas, ko jūt paostot pupiņas, paostot malumu, vai paostot gatavo kafiju. Tas ir jūtams arī garšā... bet tas nav tas, ko tajā pamani galveno.

Kafija iznāk visai pārsteidzoša. Nu nebija iznācis man baudīt kafiju, kas atstāj tik mentoliski aukstas adatiņas uz mēles, bez jebkāda mentola/piparmētru elementa garšā.


Tā nu dzeru un domāju...

"Wii, klau, a ar šito dikti jauks ogu aromāts iznāks, tautai patiks."
"Bet tas ir gaistošais savienojums, iztvaiko mutes temperatūrā. Uzreiz tak ķīmiju sajutīs, kad iedzers."
"Kāpēc sūdzēsies? Nosaucam to par arktisko. Ja kāds nesaprot, ko tas nozīmē, pats vainīgs."