Tev dzīvē bieži gadās situācijas, kurās mērķis attaisno līdzekļus? Tas ir, tev tāda rīcība atsevišķos gadījumos šķiet pieņemama?

"Mērķis attaisno līdzekļus" ir frāze, ko bieži piedēvē Makjavelli, lai gan viņa lietotais izteiciens bija nedaudz nepārprotamāks - viņš tikai ieteica ņemt vērā arī rezultātu. Bet šā vai tā - tā ir pietiekami interesanta utilitārisma ētikas problēma.

Ja skatamies uz pretējo viedokli (amorāli līdzekļi vienmēr ir amorāli) ir itneresanti atzīmēt mēģinājumus no vainas izvairīties tīri semantiskā ceļā - Meli vienmēr ir meli un meli, protams, ir slikti, bet šis tikai tāds nevainīgs blefs.
Tāpat spiegošana un izlūkošana, zādzība un aizņemšanās, slepkavība un nogalināšana.
Cilvēki prot spēlēties ar vārdiem.

Un tieši tas 'mērķis attaisno līdzekļus' karodziņš bieži vien tiek izkārts šādu spēļu vidū - tad, kad arī pats mērķis ir visnotaļ apšaubāms. Tur atriebība (pazīstama arī kā 'atkārtota sitiena novēršana', 'autoritātes nostiprināšana', 'goda atjaunošana') vai acu atvēršana (zināma arī kā 'godīgums', 'viņam/ai/iem bija tiesības zināt', 'mācības sniegšana'). Ir jau vēl, tikai domāt nav vēlmes. Atbilde uz "vai man tas šķiet pieņemams" tad laikam ir acīmredzama, bet vai jautājums bija par to?

Šos gadījumus atskaitot - man nav pieņemami vērtēt mērķus un līdzekļus atsevišķi. Nav tik briesmīgu līdzekļu, ka tie būtu neattaisnojami kontekstā ar jebkādu mērķi un rezultātiem. Nav tāda mērķa, kas būtu vērts jebkuru līdzekli, kas izmantots tā sasniegšanai.

Bet tā pavisam vienkārši - vai es kādreiz esmu darījusi kaut ko principā amorālu, pārliecībā, ka mērķa vērtība to attaisno? Protams. Gan savā labā, gan citu.


Citu jautājumu atbildes - citu dienu, kad noskaņojums būs. Secība jaukta.