pajautā! - viedoklis

sounds almost legit
bet ja atmetam ateistiski - materiālistisko skatījumu un tiešām pieņemam, ka šie institūti, reliģ. un bla nav ar ekspluatācijas ievirzi un darbojamies pašas doktrīnas ietvaros, tad patiesi - kāpēc ideāltipiskajai dvēselei ir vajadzīga miesa ?

ieteiktu padzīvot vietā, kur IR spoki. Bez ķīmijas un elektroimpulsiem.

lūk. tieši tā, jāmāk lasīt dabas grāmatā. lasot dabas grāmatā, mēs iemācāmies lasīt ''Dieva'' grāmatu. bet. pārlieka visa racionalizācija ir bīstama. tas ir tāpat kā pateikt - visi gulbji ir balti, un visi tā tiešām daudzus gadsimtus domāja, bet tad pēkšņi atradās melnais gulbis.

gan kristietībā, gan platonismā (kas ir viena no krist. bāzēm) un pašlaik es operēju un vēlos saprast tieši šo sistēmu ietvaros, kas ir pārsvarā ietekmējušas to, ko rietumu doma saprot, kā dvēseli.

http://www.newadvent.org/cathen/10742b.htm patinot uz leju līdz influence of neplatonism, bet vispār, viss raksts.
un jā, saīsinot, kristietībā dvēsele ir no Dieva, tātad apriori ideāla bet dvēsele kļūst tainted, ja tā var teikt, tikai sadarbībā ar miesu, miesa ir tas corrupting force. bet tad nafig iemiesoties ?

ja dvēsele nav ideāla, tad priekš kam nosodīt miesisko pretstatā garīgajam. ņemsim vērā, ka faktiski visa pasaules reliģiskā tradīcija dod priekšroku garīgajam/transcendentālajam, nevis cilvēka miesiskajiem, ikdienai un mirklim piesaistītajiem aspektiem.

varbūt. bet mani šobrīd interesē interesē doktrīna.

eh, man likās, ka tas ir gana saprotami, bet nu labi.
nav noslēpums, ka ļaudis mudina būt ''garīgiem'' un nosodīt savus miesiskos aspektus, dziņas, kāres, utt, tā vienkārši ir, standarta izpratnē mēs skatāmies nosodoši uz nimfomānu, zagli, utt, kas būtībā balstās šajā visur un vienmēr esošajā domā, ka ķermenis - slikti, 'dvēsele' (lai vai kas tas būtu) - labi. tātad dvēseliskais ir tas, pēc kā jātiecās, ja vēlies, lai PRECIZĒJU.
jā, tas, kam kaut kas ir vajadzīgs, tam kaut kas trūkst, ja kaut kas trūkst, tātad nav vesels (veseluma kā nedalītības, nesašķeltības izpratnē), ja nav vesels, nav pilnvērtīgs. nav pilnvērtīgs - ir ar mīnusiem. tas, kas prasa pēc kaut kā vēl, proti, kaut vai ir spiests to darīt (teiksim, cilvēkam vajag ūdeni, lai izdzīvotu) šajā ziņā viņš nav pilnīgs.
bet dvēsele ir pilnība. un dvēsele iemiesojas miesā, dara to dzīvu, miesa bez dvēseles ir nekas, tātad dvēselei ir nepieciešama miesa, ja tā nevar mierīgi pastāvēt pati par sevi savā teorētiskajā pilnībā, vienota ar Dievu, jo dvēsele ir tā saikne, kas mums ir ar Dievu, tā ir no Dieva, caur to cilvēks savā ziņā ir dievišķs (cilvēks, kas radīts pēc Dieva tēla un līdzības) . utt. vēl kaut kas, mm ?

šis ir interesanti.

jā, tā ir, mani interesē vairākuma viedoklis un vairākums garīgo uzskata par ''labi'' un ķermenisko par ''slikti'' , nu bāc, tā ir klasiska izpratne un man tiešām slinkums ar visām atsaucēm & shit, tāpēc, protams, sliktākajā gadījumā no malas izklausās, kā ''viena tante teica'' niekošanās.

bet ja godīgi, tad jā, slinkums rakties bībelē un dažādu teologu doktrīnās (kas varbūt pat ir krasi pretējas) , tāpēc jautāju pēc viedokļa šeit. ņemot kaut vai kā domu eksperimentu, spēli, pieņemot likumus, ka, jā, dvēsele ir pilnīga, jā, miesa, slikta, utt.
bet ne tikai par krist. deep shit iet runa, jo platonisma vadmotīvi ir ļoti līdzīgi, teiksim, filozofisks dzīvesveids, kā attīrīšanās, nolobot miesu, kas saista cilvēku pie alas, lai atgrieztos (? vai tiešām atgrieztos) pie idejiskā pirmavota - dvēseles, kas eksistē t.s. platoniskajā ideju valstībā. platonismā dvēsele ir pilnība. tas , ko šeit saucu par ''labi''/''slikti'' ir stipri vienkāršoti, bet katrā ziņā paldies par konstruktīvo viedokli.
citādi šeit var izplūst bezgalīgi par to ko katrs saprotam ar dvēseli, tāpēc vēlējos izdibināt, kā tad ir vismaz ar to klasisko, ikdienišķo skatījumu.

+

factum, supīns, "(kaut kas) izdarīts, paveikts"

Kā nu nepieminēs, es jau pašā sākumā uz to norādīju :)

spēles noteikumi šoreiz ir, ka ir dvēsele, utt. vārdi ir tikai vārdi.

interesanti.
bet pēc doktrīnas dvēsele ir nemirstīga, tātad bez gala un sākuma.

nu, ja kristīgi, tad man šķiet, ka dvēselēm teorētiski būtu jabūt 'vienā vecumā' ar Dievu, jo tās ir no Dieva.
bet.
tikko papētīju, ir tricky, jo nav viņiem tur šķeļās, slinkums, atstāstīt (http://en.wikipedia.org/wiki/Soul#Christianity) iepeistošu katoļu ''The present Catechism of the Catholic Church defines the soul as "the innermost aspect of humans, that which is of greatest value in them, that by which they are most especially in God's image: 'soul' signifies the spiritual principle in man."[53] All souls living and dead will be judged by Jesus Christ when he comes back to earth. The souls of those who die unrepentant of serious sins, or in conscious rejection of God, will at judgment day be forever in a state called Hell[citation needed]. The Catholic Church teaches that the existence of each individual soul is dependent wholly upon God: "The doctrine of the faith affirms that the spiritual and immortal soul is created immediately by God."[54]'' vai - http://en.wikipedia.org/wiki/Soul_in_the_Bible

īsāk sakot, kā es to redzu, pat ja individuāla dvēsele dzimst vienlaikus ar miesu, tā ir no Dieva, un šajā ziņā nemirstīga, tiesa, var pieņemt, ka tai ir sākums, proti, noformējoties atsevišķai identitātei (kind of separation from God bet saglabājot saikni ar pirmavotu) mijiedarbībā ar miesu dvēsele sākas kā atskaites punkts.
pieņemsim šādu ainu, Dievs ir ūdens, kas tek no krāna, tukšas glāzes ir cilvēka miesas, daudzas piepildītas glāzes ir šīs dvēseles/cilvēki, kas it kā ir šķirtas no krāna ūdens tajā nozīmē, ka vairs nav tas pats, kas tekošais krāna ūdens, bet tas jau nenozīmē, ka šajās atsevišķajās glāzēs pats ūdens kā tāds ir zaudējis savu īpašību būt par ūdeni, proti, visu to īpašību kopu, kas kopā veido to, ko mēs saprotam, kā ūdeni. un šī tāpatība, identitāte īpašībās, iespējams, ir tā dvēseles saikne ar savu pirmavotu - Dievu.
nu kaut kā tā.