pajautā! - viedoklis

Principā jau uz problēmu var paskatīties arī šādi:
Dievs radīja cilvēku no 1)māliem (matērijas) 2)dvēseles(iepūstās dzīvības). Māli = miesa, dvēsele = izdzīvošanas instinkts.
Tad Dievs blenza, blenza uz šo savu veidojumu un viņam ne visai patika, jo cilvēks darīja blēņas un uzvedās slikti, kā jau jebkas, kur ir vairāk par vienu komponenti. Mēģināja pats cilvēku iznīdēt, bet nožņaudzās, jo ir praktisks Dievs un neko ārā nemet.
Tagad Dieva koncepts varētu būt aptuveni šāds :
Izdzīvošanas instinkts (dvēsele) ir labi, jo katram ir tiesības uz esību. Miesa (māli), savukārt, ir substance, kas ļauj tīram izdzīvošnas instinktam nodarīt pāri citiem izdzīvošanas instinkta nesējiem. Tātad miesas loma nebūt nav tik viennozīmīga. Tā dvēseli var gan pazudināt(padarot iespējamu nodarījumu citām dvēselēm vai savai), gan glābt(padarot patīkamāku citu vai savas dvēseles izdzīvošanas instinkta apmierināšanu).
Un, tātad.
Dvēselei pašai par sevi nav nekā. Tā sevi nevar ne glābt, ne pazudināt. Bet Dievam patīk, ka dvēseles ar sevi kaut ko dara, savādāk Dievam pietrūks darba un viņu kāds lielāks Dievs palaidīs bezalgas atvaļinājumā.
Ja kāds kaut kur ir teicis, ka dvēsele ir ideāla, tad tur kaut kas nav kārtībā ar interpretācijām. Tāpat var teikt, ka jebkura substance ir ideāla, kamēr uz to neiedarbojas kāda griba vai jebkurš cits spēks, bet tā ir arī amorfa un nekādiem mērķiem nepielietojama.

Un pie kā mēs nonākam? Ideālajai dvēselei ir jābūt iekš miesas, lai Dievs varētu nolūkoties, kā dvēseles darbojas. Savādāk - jēgas nav.