Apr. 25., 2012 | 08:41 pm
No:: skaudri
nu, ja kristīgi, tad man šķiet, ka dvēselēm teorētiski būtu jabūt 'vienā vecumā' ar Dievu, jo tās ir no Dieva.
bet.
tikko papētīju, ir tricky, jo nav viņiem tur šķeļās, slinkums, atstāstīt (http://en.wikipedia.org/wiki/Soul#Chri stianity) iepeistošu katoļu ''The present Catechism of the Catholic Church defines the soul as "the innermost aspect of humans, that which is of greatest value in them, that by which they are most especially in God's image: 'soul' signifies the spiritual principle in man."[53] All souls living and dead will be judged by Jesus Christ when he comes back to earth. The souls of those who die unrepentant of serious sins, or in conscious rejection of God, will at judgment day be forever in a state called Hell[citation needed]. The Catholic Church teaches that the existence of each individual soul is dependent wholly upon God: "The doctrine of the faith affirms that the spiritual and immortal soul is created immediately by God."[54]'' vai - http://en.wikipedia.org/wiki/Soul_in_th e_Bible
īsāk sakot, kā es to redzu, pat ja individuāla dvēsele dzimst vienlaikus ar miesu, tā ir no Dieva, un šajā ziņā nemirstīga, tiesa, var pieņemt, ka tai ir sākums, proti, noformējoties atsevišķai identitātei (kind of separation from God bet saglabājot saikni ar pirmavotu) mijiedarbībā ar miesu dvēsele sākas kā atskaites punkts.
pieņemsim šādu ainu, Dievs ir ūdens, kas tek no krāna, tukšas glāzes ir cilvēka miesas, daudzas piepildītas glāzes ir šīs dvēseles/cilvēki, kas it kā ir šķirtas no krāna ūdens tajā nozīmē, ka vairs nav tas pats, kas tekošais krāna ūdens, bet tas jau nenozīmē, ka šajās atsevišķajās glāzēs pats ūdens kā tāds ir zaudējis savu īpašību būt par ūdeni, proti, visu to īpašību kopu, kas kopā veido to, ko mēs saprotam, kā ūdeni. un šī tāpatība, identitāte īpašībās, iespējams, ir tā dvēseles saikne ar savu pirmavotu - Dievu.
nu kaut kā tā.
bet.
tikko papētīju, ir tricky, jo nav viņiem tur šķeļās, slinkums, atstāstīt (http://en.wikipedia.org/wiki/Soul#Chri
īsāk sakot, kā es to redzu, pat ja individuāla dvēsele dzimst vienlaikus ar miesu, tā ir no Dieva, un šajā ziņā nemirstīga, tiesa, var pieņemt, ka tai ir sākums, proti, noformējoties atsevišķai identitātei (kind of separation from God bet saglabājot saikni ar pirmavotu) mijiedarbībā ar miesu dvēsele sākas kā atskaites punkts.
pieņemsim šādu ainu, Dievs ir ūdens, kas tek no krāna, tukšas glāzes ir cilvēka miesas, daudzas piepildītas glāzes ir šīs dvēseles/cilvēki, kas it kā ir šķirtas no krāna ūdens tajā nozīmē, ka vairs nav tas pats, kas tekošais krāna ūdens, bet tas jau nenozīmē, ka šajās atsevišķajās glāzēs pats ūdens kā tāds ir zaudējis savu īpašību būt par ūdeni, proti, visu to īpašību kopu, kas kopā veido to, ko mēs saprotam, kā ūdeni. un šī tāpatība, identitāte īpašībās, iespējams, ir tā dvēseles saikne ar savu pirmavotu - Dievu.
nu kaut kā tā.