ceļojumu piezīmes

http://klab.lv/users/kangaroo/476706.html

12.09. (5.diena)
Rīts kalnos vnk. burvīgs- saulīte, kalnu ainavas, auksts gan, varētu būt pie nulles, + 5 grādiem.
Zinot, ka atpakaļ pa kalnu takām tāls ceļš ejams, meitenes aprēķinam spēkus, puišus pavadām tikai kādus pārsimts metrus tālāk uz pašu virsotni (nepilni 1000 m augšup, pa kalnu zigzag takām vairāk) un dodamies atpakaļ uz nometni, lai pēc kāda laiciņa lēnā garā laistos atpakaļ uz Imelil.
Izejot 9os, finišējam pēc kādām 6 h. Pirmie puiši jau ierodas 1-1.5 h vēlāk. Esot iespaidīgi skati, bet ļoti grūtu un labi, ka mēs neesot kāpušas, atpakaļ vnk šodien netiktu.
Mums meitenēm diena izvērtās vnk. idilliski- čillojot un priecājoties par skaistajām, vakar neredzētajām ainavām. Viscaur blakus takai tecēja kalnu urdziņa, kas šai ainavai piedeva vēl lielāku odziņu.
Uzēdam viesnīcnieku gatavoto, bezgala gardo tadžīnu (dārzeņi ar gaļu cepti atklātā ugunī īpašā traukā ar vāciņu, 45 Dh), saldo (7 karotītes cukura, samaisītas) piparmētru tēju (10 dh), ko vietējie sauc par Berberu viskiju (nav jau brīnums, acis uzreiz vaļā no tāda enerģijas daudzuma) un dodamies atpakaļ ar taxi (120 no pers.) uz Marakešu.
Imlil mums sanāk ar viesnīcnieku neliels čp, jo sākotnējā doma bija palikt viesnīcā, bet tā kā šeit nebūtu, ko darīt, plānus mainām, dodoties atpakaļ uz Marakešu. Viesnīcniekam šī doma nepatīk, bizness iet garām- dabonam mīļā miera labad samaksāt kompensāciju, 400 Dh.
Marakešā jau ierodamies tumsā noguruši, bet laimīgi.
Nakts tai pat viesnīcā. Pamēģinu pirmo reizi „Stasi- hasi”. Nezinu vai no saguriena, 25 gramiem balzama vai Stasa, tāds neliels alko efekts, mundrumiņš, zvaigžņota debess. Skaisti.

11.09. (4.diena)
Dodamies kalnos, uz ciematiņu IMELIL.
Toubkal 4137 m augstākā virsotne (otrs augstākais kalns Āfrikā), pirmā bāze 3207 m Refuge Du Toubkal- Club Alpin Francus de Casablanca), Imelil pilsētiņa pie 2000 m. Šeit viesnīcā sarunājam atstāt mantas, paņemot somā tikai pašu nepieciešamāko- ūdeni, kaut ko graužamu, guļammaisu.
Taxi 350 naudiņas jeb dirhami, uz četriem, 90 uz galviņu (1 Eur=11 Dh), bik vairāk par 8 Eur.
13os izejam uz klanu pirmo bāzi, kur mums paredzēta nakšņošana kalnu mājiņā.
Kalnos mums bija sarunāts gids, bet mierīgi varētu arī bez iztikt, gana ļaužu (kalnu tūristu) vai vietējo iedzīvotāju, kas ar ēzeļiem kalnos piegādā ūdeni, pārtiku, citas nepieciešamās lietas vai vnk. nesa kāpēju mantas. Neapmaldītos. Kaut bija mums arī viens biedrs, kurš atpakaļ ceļā paspēja izstaigāja arī netālo blakus ciematu.
Grūti gāja, brīžiem ļoti, īpaši meitenēm, bet to izdarījām. Tieši ar tumsu ieradāmies nometnē, 6 h kāpiena, bez lielām pauzēm, tik cik, lai elpu atvilktu un tālāk tiktu. Par kalnu ainavām domas kādas pirmās pāris stundas, pēcāk no neierastās slodzes „visu dzīvi pārdomāt sanāca”, arī par palikšanu kādā no ceļa posmiem. Un vēl tas kalnu laika apstākļi- no rīta saulains, ap 11, 12iem sāk parādīties pa mākonītim, kuru daudzums ar katru stundu palielinās ģeometriskā progresijā, pat nepamanot kā pāriet smidzeklī, tad migla, ka jau vairs neredz apkārt tālāk par 20 m. Kalnos ar katriem 200 m paliek par grādu aukstāks Mugura slapja no lietusmēteļa radītā kondensāta, tāda maza siltumnīca.. Labāk kāpt būtu bijis izejot ar saules lēktu vai tuvu tam, bez steigas, vairāk laika atpūtai un ainavu nesteidzīgai baudīšanai.
Bet, zinot cik grūti brīžiem gāja, noteiktu kāptu vēlreiz.
Šo divu nedēļu laikā, šī bija viena no divām fiziski grūtākajām dienām, brīžiem pat līdz asarām, bet kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Vai ne?
Kalnu namiņš gan dikten omulīgs- silti piekurināts, daudz smaidošu, pozitīvi noskaņotu dažādu nacionalitāšu un vecuma cilvēku, kuri šeit domājams ir lielās mīlestības dēļ uz kalniem un to feelingu, ko var gūt tikai šeit- dabas vienreizībā, varenumā, spēkā, ko dod kalni. Istabiņā 4 divvietīgas, divstāvīgas gultas un katram pa plauktam mantām. Siltas vakariņas, tēja.
Vakarā no noguruma un kalnu gaisa grūti iemigt. Uz rokām uzmetās balti uzpūtušies (iespējams no sakasīšanas) plankumi, gids teicās- kalnu slimības pazīme.

10.09. (3.diena)

Otrā diena Marakešā, līdzīgi kā pirmā, klīstam pa medinas ieliņām.
Ievērtējam dzīvi ārpus medinas, jauno rajonu, šeit gan nejūtamies savā ādā, pārāks liels miers, nekā īpaša skatām- eiropeiska pilsēta, šobrīd labāk novērtējam medinas haosu (vēlāk gan dziedāsim citu dziesmu par medinām). Arī Āfriku ir iekarojis Macdonalds.
Tik ar jaunu vakara čilla atribūtiku- ūdenspīpe, ko par samaksu paņemam no viesnīcnieka.
Nakts turpat uz viesnīcas jumta.

Rezumē: Marakeša- pilsēta, kura radīja pirmo iespaidu par Āfriku, katra nākamā pilsētā brīžiem ir pat ļoti krasi atšķirīga kultūras, sabiedrības, apkārtējās vides un dabas ziņā. Jo vairāk uz ziemeļiem, jo franciskāka vide. Ja Marakešā runā angliski, tad Kasablankā 95 % franciski, kā nekā bijusī franču kolonija. Tāpat krasas dabas atšķirības, pie Marakešas praktiski tuksnešaina vide, kurā nekas vairāk par kaktusiem un kādam krūma neaug, uz ziemeļiem zaļāks, ceļā uz Meknes braucām pat cauri vīnogulāju laukiem. Marakeša atstāja labas, draudzīgas (jo ne visas tādas šķita) pilsētas iespaidu, ar kuru labi sākt Marokas iepazīšanu.
Runājot par drošību, viesnīcnieks vienīgi neiesaka iziet ielās pēc pusnakts, kad policista kungi mājās aizdevušies, ielās tad varot šķirties no kādas personiskās mantas. Īpaši uzmanīgi izturoties pret vietējiem, kuri izrāda interesi par jūsu apģērbu (kur, pa cik pirkts), citām personiskām mantām. Mums šī ceļojuma laikā bija tikai viens tāds nepatīkamāks piedzīvojums (adrenalīnam) ar kādu vietējo gidu Rabatas piepilsētā Salē, bet par to vēlāk.

beidzot, starp darbiem un nedarbiem, ir piebeigts Marokas stāsts, sākums (1 diena) kaut kur tad iepriekš :)

9.09. (2ā.diena)

Vakardienas atskaņas:
„Ceļos augšā, aunu kājas
Skatos tās jau apautas”… (tiešām, izpakojoties no guļammaisa konstatēju, ka meklētās čības jau ir kājās)
vai
Rīts,
Tas nozīmē vienu,
Tu esi dzīvs… (nebija jau TIK traki, bet zini, ka ceļojums jau ir atmiņām paliekoši sākts)

Nav viegli. Ceļamies 4os, spriežot pēc pēdējiem foto uzņēmumiem, kuros redzami laika iestatījumi, pēc 3 h gulēšanas. Rīta tualete, iečekošanās, 4 h lidojuma un juhuuu esam Āfrikā. Kādreiz tas šķita kaut kas tāls un neaizsniedzams, bet tagad 6 h lidojuma un esi citā kontinentā, pasaulē.
Kopā biļetes mums izmaksāja 220 ls tiem kam bagāža, 200 ls bez, izmaksas varēja būt arī mazākas- laikus vai uz citiem datumiem, mēs iepirkām nepilnu mēnesi iepriekš un datumi arī bija no svara.
Vēl kādu stundu, divas nīkstam rindā pasu kontrolē, pirms tam aizpildot par sevi anketu- kas var zvēru un ko viņš Āfrikā darīs. Katram pasē iespiež ieceļošanas numuru, šo ciparu mums pieprasa arī vietumis hoteļos. Caur face kontroli tiekam diezgan veiksmīgi cauri, labi zināt sākotnējās apmešanās vietas adresi un/vai turēt pie rokas tās rezervāciju.

Marakeša.

Iečekojamies riādā- Hotel Riad Rahba, kuru Marakešas medinā (vecpilsēta, ar- tirgošanās ielām) labirintos atrodam viens, divi. Duša, podiņš; ziepes, tualetes papīra gan nav (bet tie jaut tāpat extras šai valstī), pirmā duša auksta, vienā brīdī vispār nav ūdens, bet kopumā labāk nekā gaidīts. Šī gan mums izrādās visdārgākā apmešanās vieta, no cilvēka 15- 18 EUR.
Nosnaužamies, uzkožam līdzi no LV paņemto paiku, atstājot vēdera pārbaudi uz vēlāko. Vispār no LV tiek paņemta rupjmaize, auzu pārslas- nebaltām dienām, jo nebija dzirdētas pieredzes kā ir ceļot Āfrikā ramadana laikā.

Ramadāna gavēnis ir viena no muslima reliģiskajām pamatpraksēm. Lunārā muslimu kalendāra devītajā mēnesī iestājas ļoti īpašs laiks. Šajā laikā muslimi atturās no ūdens, pārtikas un seksuālajām attiecībām no rīta gaismas (agrāk nekā saullēkts) līdz pat saulrieta beigām (Saule pazūd aiz horizonta).
Šo darot muslimi trennē savu pacietību, izturību un noturību. Viņi labāk izprot izsalkušos, izslāpušos un neprecētos. Šis mēnesis ir pavadīts ar pastiprinātu reliģisko praksi, lūgšanām, Korāna lasīšanu un recitēšanu, un labdarību. Šis mēnesis ir īpašs lai attīrītos fiziski un garīgi, stiprinātu ticību un sakārtotu savas attiecības ar Dievu.

Tas pēc definīcijas, bet nebija tik traki, tik nedaudz sākumā, kamēr iebrauc, kas un kā te notiek ar ēšanas un parējām lietām. Šajā laikā braukt noteikti ir ekonomiski izdevīgāk, jo ēdināšanas iestādes & kafe pa dienu vnk. ir ciet.

Izejam ielās.
Karsts, dienas vidū termometra stabiņš pietuvojas 35, 40, toties patīkami rīta pusē un īpaši pēc saules rieta.
Iedomātais, dzirdētais kultūršoks tā arī netiek sagaidīts, sākumā tik sajūta kā filmā, ka tas nenotiek ar tevi. Visapkārt trokšņi, dzīvība mutoļo, cilvēki, kuri galvenokārt ģērbti džellabās, tirgotāji, kuri grib ievilkt katrs savā preču valstībā, crazy traffic- pagājušā/aizpagājušā gadsimta velosipēdi, mopēdi, kuri kursē turpat medinas ielās starp tirgotāju bodītēm, lielājās ielās bonuss tam, galvenokārt, veci auto, busi, kuri nepārtraukti liek par sevi manīt signalizējot, ēzeļi, un vēl dažādi vietējo braucoši, stumjami veidojumi, izplūdes gāzes, dzīvnieku ekskrementu smaciņa, dažādu garšvielu, vīraku smaržas. Putekļi, netīrība, ka jau pēc 15 minūšu iziešanas ielās, liekas, ka rokām pieaugusi otra āda, par kājām nemaz nerunājot. Pa reizei arī kāda diedelējoša bērneļa vai sievietes roka, bet tā, arī gaidīto lielo nabadzību, vismaz šajā pilsētā nesajūtam.
Vietējo ziņkāre, uzbāzība arī nav tik liela kā dzirdēts vai arī mēs esam pārāk atturīgi, Ziba vienīgais šobrīd komunicē pa pilnu programmu. Divi no mūsējiem iepērk džellabas, kas izraisa vēl lielāku vietējo uzmanību. Domājams, puiši tik daudz komplimentu tik īsā laikā nekad nav saņēmuši (nepārtrauktie- nice jellaba). Arī es saņemu pa komplimentam, tiesa gan ar stiprā dzimuma starpniecību, jo komplimentus sievietēm personiski, vismaz šajā pilsētā nesaka.
Par saules esamību aiz horizonta, vietējiem pavēsts arī no minaretiem skanošā saukšana. LV tā skanētu pēc evakuācijas trauksmes, bet šeit tādu dzird 5 reizes dienā, jā un vienu no tām ap 5iem no rīta, saulei austot.
Pēc saules rieta ramadana laikā visa valsts ēd, visi pārējie procesi tiek pārtraukti, ielas tukšas, bodītes aizvērušās. Tūristam zelta minūtes, stunda, miers, atjautīgākais var pat paspēt sastrādāt arī kādus nedarbus, ielīst, uzkāpt kur līdz galam nav atļauts.
Vakarā pēc lūgšanas, viņiem sākas „dzīve”, tad arī mēs tiekam pie pirmās marokāņu maltītes baudīšanas, Izvēlos kuskusu (putraimi) ar dārzeņiem, gardi. Marokāņiem laba garšas izjūta- gardi ēdieni, pārsvarā gan saldi, kurus viņi gatavo bez cukura, sāls, ar dārzeņu (piem, burkānu, cukini), rozīņu, safrāna, etc. saldo dārzeņu un garšvielu palīdzību. Visiem vēderiem ok.
Runājot par vēdera profilaksi ar Daigu rītā, vakarā ieņemam 25 g stiprās dziras (balzams, šņabis, arī dzīve liekas uzreiz siltāka, mierīgāka), kola pie pusdienām un reizumis kāda oglīte, ja kāds ēdiens liekas aizdomīgāks, bet arī pārējiem, izņemot divus tautiešus, ar vēderiem ir ok. Kaut nevar jau arī par 100 % teikt, varbūt kāds neatzinās.
Izstaigājam vēl vakara melnumā medinu un dodamies uz hoteli, turpināt vakara čillu uz jumta. Guļammaiss, paklājiņš un turpat uz jumta arī trijotne guļam, jo istabiņās ir karsts, bezgaiss. Hmm, izrādās jau pašā ceļojuma sākumā mums (man & Jāņiem) ir kopēja sajūta, vēlme par citādu vēlamo pasākumu- mīkstu gultu aizstājot ar cietu, toties tuvāk dabai- jumtu. Pa nakti gan dzirdu kādu odu, kas pēc īsas mācību stundas zooloģijā, izrādās ir moskīts- mazāks par odu, bet sīc tik pat neciešami-nu tāda kā maza uzbāzīga, čīkstoša odu sievietīte.
Dažs labs iepīpē kāsīti hašiša, izdzeram vēl Frankfurtē iepirkto vīniņu, klačiņa, aizmigšanas lūkojoties zvaigznēs. Redzu arī kādu krītošu, ko ievēlos jau vairs neatminos, bet kaut kad tas noteikti arī piepildījās/piepildīsies.
No rīta (naktī) pamodina evakuācijas skanējums, dievkalpojums- saukšana no minoretiem uz pirmo rīta lūgšanu. Tāds kā dievkalpojums, lūgšana pa skaļruņiem visā pilsētā vienlaicīgi- saprotu tikai- Allāh, Allāh. Pirmās reizes nepierasti, pēcāk jau sāk pat baudīt, patīkamas sajūtas. Turpat dzirdami arī gaiļu un citu putnu traļi, nez kurš kuru tur modina- gaiļi lūdzējus vai lūdzēji ar savu lūgšanu gaiļus.

sanāca te iepostēt par pieredzi gulēšanā lidostās, konstatēju, ka pašai jau sava bagāža sakrājusies: ir sanācis parlaist naktis Stokholmā (Skavsta), tur gan izskatās Ryanair vairs nelido, pa pāris naktīm Milānas (Bergamo) un Franfurtes (Hāna) lidostās, pirmajās divās jāmostas ar pirmajiem check-in, Milāna vēl slēdz 3/4 lidostas, ierobežots pleķītis guļai, pēdējā vnk. burvīgi- neviens neliekas ne zinis, guli kur un cik ilgi gribi :)
un vissaldākais miegs ir līdzpaķertajā guļammaisā.

Ceļojot pa pasauli, esmu nonākusi pie secinājuma, ka jāraksta ceļojuma piezīmes, jo atmiņa ir tāda kāda viņa ir un, ka reizēm jau ceļojuma beigās stipri jāpiedomā, kas tieši ir darīts, kur būts, kas redzēts. Faktus pierakstam, bet feelings jau pats par sevi ir paliekošs.
Tā kā pašai ceļojumos primārais ir kompānija, sajūtas, jautrība, ballīte, bet kurp doties tikai sekundārs faktors, tad kārtīgiem pēc plāna, kultūras pasākumu cienītājiem apraksts varētu šķist arī pašķidrs:


Maroka 2008.sept (08-24,09)
1.daļa. 1.diena, vēl gan Vāczemē.

At the begining mums bija paredzēts ceļojums uz Gruziju, iegādātas biļetes 8-18.sep, bet zināmu apsvērumu dēļ lidojumu atcēlām /karš/, daļa grupas pārpirkām biļetes uz Morocco. Beigās bijām 8 ceļabiedri- Ziba, Daiga, Jānis B, Jānis K (turpmāk tekstā Keišs), Paula, Ingemārs, Sergejs un es. Sergeju gan mēs pazaudējām/ atvadījāmies jau pēc kādām 8 dienām, jo viņam vēl bija jānokļūst atpakaļ mājās Īrijā.

8.09. Rīts jau sākas ar piedzīvojumu līdz lidostai. Pamostoties 7os, aiz loga gāž kā ar spaiņiem. Buss uz Rīgu aiziet garām pilns, labi, ka pietur arī tālbraucēji, paņem, bet diez ko tālu netieku, tik cik līdz Rīgas robežai, jo pie Skanstes sākas jau sastrēgums. Nekas cits neatliek kā trekings līdz Ulmaņa gatvei, kur tālāk jau ar Jūrmalas mikriņu līdz Centrex un tad jau ar lidostas busu. Lidosta esot jau kā rēķināts ap 11iem, 12.40 lidmašīna. Sagaidām parējos, iečekojamies. Tā kā iepriekšējā dienā lidmašīna no Frankfurtes noplīsa, kāda aizvietotāja ielidoja 13 h pēcāk (interesanti, ka divi no mūsējiem ar šo pašu reisu ielidoja tikai naktī no Frankfurtes LV), tad mūsējās 2 h Rīgas lidostā pupu mizas. Un LV lidosta ir stipri mājīgāka kā Hānas, tā ka mums pat izdevīgāk, ka lidmašīna kavējas.
Tālāk viss veiksmīgi. Hānas lidostā iebraucam ap 16iem, jāpavada nedaudz vairāk kā 12h, jo 6.30 jau lidmašīna.
Vāczemē vēl silts, padsmit grādu.
Jau kompānija sākam dalīties, jo intereses dalās, daļai ēst, daļai prom no lidostas. Atstājam somas par 4 EUR mantu glabātuvē (pirmo reizi ko tādu manu lidostā, ņemot vērā vēl drošību, etc.) un daļiņa kompānijas - Ziba, Keišs, Sergejs un es dodamies ievērtēt tuvāko ciematiņu, nenojaušot par turpmākā vakara gaitām, bet kurš gan ceļojumos domā par nākotni...
Šajā ciematiņā gan vairāk par hoteļiem un n-tajiem autoparkingiem nekā nav, borring. Noskaidrojam, ka 2 km tālāk esot pilsētiņa Sole ar veikaliņiem, kaut kādu sabiedrisko dzīvi. Izstaigājam- skaists, īsti vāciskā garā ciematiņš.
Iepērkam pa picai, kebabam, sieram, vīniņam un apmetamies pie baznīcas zālītē, par galdiņu izvēloties turpat esošo celmu. Izvēršas bezgala jauka čillošana, par ko visiem liels prieks. Pēcāk arī lietiskos pierādījumus ar foto varētu izdomāt. Laiks vienkārši aiziet nemanot, arī vīniņi piebeigti, domas velk uz nākošajiem un tāls vēl atpakaļceļš. Domāts, darīts. Atpakaļ ceļš pa jautro- ievērtējam autobāņa grāvmalas (tiesa gan drošības nolūkos), uztaisot kārtējo fotosesiju uz kāda no bāņa pārvedtiltiņiem, turpat saulriets. Netīšām uzklīstam uz siena ruļļiem, rāpjamies augšā iečillot. Saule jau pavisam pazudusi aiz horizonta, tumšs. Laiks atpakaļ ceļam. Lai taisnāk, izstaigājam vietējās pļavas, uzmetot kādu skaistu kūleni, ievērtējam vēl „cūku vērošanas mājiņu” vai sazin kam tas veidojums domāts. Četratā, kur būtu vieta diviem, čills turpinās...
Kāds ceļš tālāk līdz lidostai, vismaz diviem bik miglā tīts /t.sk.ballīte izdevusies, ceļojumam pamats ielikts/. Atceļā kādā parkingā satiekam pārējos. Tālāk jau pēc scenārija- mantas izņemam no mantu glabātuves un liekamies uz auss turpat vienā no lidostas stūriem. Pārējie gan pa šo laiku iekārtošušies viesnīcā. Nav jau pirmā reize, kad tiek snaust lidostā un šajā vēl ļauj skaisti pagulēt, var gulēt kur iepatīkas, neviens nemodina augšā tikai tāpēc, ka kādam reisam sācies check-in, kā tas pieredzēts Milānas Bergamo.

Rīt jau Āfrika.

p.s.pārējais laika gaitā.

   Šeit var izlasīt, kādu varenu J.U. ceļojuma apskatu

Šai sakarā jautājumi.
Vai kādam nav palikusi prātā patīkama apmešanās vieta Prāgā?
Un vēl, ko noteikti nedrīkst neapskatīt Čehijas galvaspilsētā? Hradčanus un Stare Mesto varat nesaukt ;)
Un vispār, visādus ieteikumus uzklausītu.

Pagājušā gada maijs: http://klab.lv/users/kuminjsh/tag/gruzija2007

Šī gada maijs: http://klab.lv/users/kuminjsh/tag/gruzija2008

Gada sākumā es pabiju Sibīrijā, kopā ar pētnieku grupu viesojoties vietējo Sibīrijas latgaliešu pasaulē, konkrēti Krasnojarskas novada Ačinskas pusē. Sibīrija vispār ir interesanta lieta. Latviešu tautai neizbēgamās asociācijas to saista ar elles vietu, kur nonāca izsūtītie, bet tā ir visai negodīga attieksme. Mēs viesojāmies pie to latgaliešu pēctečiem, kuru senči uz turieni devās labprātīgi 19. gadsimta beigās un drusku vēlāk (kādi 40 000 latviešu, ja nemaldos), kam pasē vēl līdz deviņdesmito sākumam bija rakstīts pie tautības "latgalj", kas vēl vairāk nekā pēc 100 gadiem runā, raksta, dzied un dzīvo savā dialektā un savās tradīcijās, kas demonstrē mūsdienu latviešu šaursirdībai neiedomājami plašu dvēseli un viesmīlības tikumu (ja arī Sibīrijas latgalim nebūs mājās vista, viņš tomēr pasniegs viesim brokastīs olu, ja tas būs izteicis tādu vēlēšanos). Kas cauri visam šim laikam nav nodevuši savu kultūru un sapni par to vietu, no kurienes reiz izceļoja viņu senči. Mēs tur devāmies filmēt dokumentālo filmu, un mana lielākā vēlēšanās ir spēt tur piedzīvoto atspoguļot tā, lai kaut maķenītis no šīs pasaules skaistuma būtu pārceļams uz kinoekrāna.

Sprukuļu Jānis ir viena no visspožākajām pērlēm, ko es sazvejoju savā iespaidu vācelītē no Sibīrijas.

Jānis nāk no viena no sirreālākajiem Ačinskas apgabala latgaliešu ciematiem -- no Богатoe jeb Bagātās, kas, radusies 19. gadsimta beigās, savulaik bijusi diezgan pārtikusi un liela sādža, turklāt vislatgaliskākā no visām -- bagātieši pat sveiki un paldies nav mācējuši pasacīt krieviski.

Šodien Bagātā ir spoku ciemats, kurā apdzīvotas četras vai piecas mājas, kurās dzīvo kādas sešas večiņas (vecākajai no tām nākamgad būs deviņdesmit, bet spēks un šerpums viņā dzirkstī kā spēka gados). Iet caur sādžu, kur metrīgajās sniega kupenās apraktās tukšās, pamestās guļbaļķu mājas raugās uz tevi tukšo, skumjo acu skatieniem, ir tirpas uzdzenoša sajūta. Apkārt ir klusums un taiga. Autoveikals atbrauc reizi nedēļā. Tuvākā sādža -- Счастливoe jeb Laimīgā -- atrodas nepilnu desmit kilometru attālumā.

Bagātās slavenākais dēls Sprukuļu Jānis jeb Joņs jau ļoti sen tur nedzīvo, un pierunāt viņu atbraukt parādīt savu nu jau pamazām grūstošo dzimtas māju prasa gluži ebrejisku izmanību. Jānim ir starp 50 un 60, un viņš ir tik spilgta personība, ka 15 minūšu saruna ar viņu līdzinās pusstundai uz kardiotrenažiera. Viņš ir apsviedīgs un mūsdienīgs, tirgojas ar nekustamajiem īpašumiem, iekārto pērn nopirkto māju pie upes Ačinskas pievārtē, skumst, ka viņa dēls nerunā latgaliski, konfliktē ar sievu (Jānis stingri pastāv, ka latgaliešiem jāprec savējie, diemžēl pats gan viņš jaunībā, protams, apņēmis krievieti, un tagad, runājot par sievietēm, viņa balss ir pilna rūgtuma. Vispār Krievijā, pēc viņa uzskatiem, ir tik sačakarēta ekonomika tieši tādēļ, ka vīri savām sievām dod naudu un ļauj kāpt uz galvas), mūs, meitenes, ar draudzīgu nicinājumu uzrunā tikai par "meituškām", Sibīrijas salā nevalkā cimdus, jau divdesmit gadus brauc ar savu skaisti zaļo žigulīti ("Nu un, ka var atļauties jaunu mašīnu? Ar ko tad šī slikta, kamēr iet?") un, pats galvenais, viņš dzied.

Jāņa dziedāšana viņu padarījusi gluži par leģendu. Viņš ir mākslinieks šī vārda senākajā un tīrākajā izpratnē, kalpojot mākslai tikai tādēļ, ka to mīl, ne tādēļ, ka viņam rūpētu klausītāji vai to atzinība. Visbiežāk viņš dzied pie stūres. Un tas, kā viņš dzied, liek pildīties sirdij ar trīsām un acīm ar asarām. Viņam ir, kā sacītu Rudaks, "mūzikas skolas nesabojāta balss", raupja, neattīstīta, taču ak! cik plaša un ar tiešo kanālu, kas aizved uz klausītāja sirdi. Jānis nedzied, ja dziesmai nav "smisl". Jābūt smislam! Tādēļ parasti viņa dziesmām pirms un pēc seko paskaidrojumi par dziesmas būtību un to, kā viņš dziesmu sapratis un kādēļvispār izvēlējies to dziedāt. Jāatzīmē, ka viņš arī brīvi maina dziesmas tekstus un melodiju, ja jūt pēc tā nepieciešamību.

Viņš visu mūžu dziedājis krievu romances, tā, ka sirds lūst klausoties. Varat noklausīties vienu no tām, ko izmanīgi ierakstījām, pusdienojot mājās pie viņa un dzerot viņa pašdarināto vīnu (kurš ir uh! tāda manta,ka grūti aprakstīt. Pudele, ko atvedu uz Latviju, joprojām stāv neaizskarta -- nav vēl bijis pienācīgi grandioza notikuma tās atvēršanai). Bet vispār viņš alkst dziedāt latgaliski un ar sajūsmu no mums, no Latvijas iebraukušajiem, mācās tautasdziesmas, kuras viņam jāpārraksta latgaliski kirilicā. Viņa pēdējais ieguvums, pie kā es pieliku arī savu roku, nē, balsi, bija "Pūt, vējiņi" -- protams, pilnīgi nelatgaliska dzīsme, "zato jest smisl".

P.S. Ja ir vēlme viņa šarmu izjust pilnībā, iemetiet aci arī videoklipā, ko uzfilmējām pie viņa nama Bagātajā Sibīrijas sniegu vidū un kur viņš sūta karalisku sveicienu visai Latvijai.( ieskats civilizācijas visai neskartā pasaulē )

Pagodinos pārspiest no savas cibiņas ziņojumu par Lieldienu braucienu uz Maltu (ne to, kas Rēzeknes rajonā).

( ... tālāk ... )

Atsaucoties uz ld draudzīgo aicinājumu...
Stāsts diemžēl nav svaigs, bet man atmiņā gan ļoti paliekošs.
http://klab.lv/community/pastaasti/336.html

( lasiit (daudz) )

Esiet sveicināti, jaunie cp biedri!

Kā jau esat pamanījuši šī ir komūna ceļotājiem. Šobrīd komūnai ir 108 biedri, taču ierakstu un normālas komūnas darbošanāš (bez māklīgāš elpināšanas) trūkst...

Aicinu visus jaunpienācējus aprakstīt savu pēdējo vai spilgtāko ceļojumu. Nav obligāti jāraksta par tālām zemēm, interesants ceļojums var sanākt arī apceļojot dzimto zemi.

Ideāli, ja aprakstam pievienota praktiska informācija - apskatīto vietu adreses, aptuvenas izmaksas, ceļā sastaptās grūtības utt.

Reiz, staigādama pa Kutaisi, iegriezos kādā kafejnīcā paēst. Kafejnīca liela, ar pretenzijām uz restorāna statusu. Ēdienkarte pie bāra un uz galdiņiem, protams, tikai gruzīniski. Svarīgākos vārdus saprotu (mcvadi, čašašuli, sacivi, hačapuri) izlasīt gan varu, bet, lai paskaidrotu, ko, kādā secībā un daudzumos ēdīšu, manas komunikācijas iemaņas izrādās par vārgu. Oficiante aizskrien un sameklē visadvancētāko bārmeni, kurš mazliet prot krieviski, un zina pat dažus angļu vārdus. Tos tad arī liekam lietā.( ... tālāk ... )

Ļikas un Sofiko no vecmāmiņas mantotais dzīvoklis, kurā biju apmetusies Kutaisi, atrodas pašā pilsētas centrā. Jā, jā, tur uzreiz, kad iet gar Dāvida Celtnieka statuju, aiz Dramatiskā teātra, šķērsieliņā pa kreisi. Vispār jau meitenes mantojušas visu divstāvu māju, bet tās apakšējo stāvu šobrīd izīrē ēdnīcai.
Augšējā stāva dzīvoklis lieliski atbilda manām fantāzijām par vietu, kur cariskās Krievijas ebreju jaunuvei dziedēt salauzto sirdi. Milzīgas istabas augstiem griestiem, 19.gadsimta beigu patvāri, 20.gadsimta sākuma mēbeles, klavieres un spoguļi kā vecās filmās, no plauktiem mani vēro svētā Nino un svētā Katrīna, no sienām - iesirmas gruzīnu kundzes, aristokrātiskām sejām un nevainojamām frizūrām. Bibliotēka gruzīnu un krievu valodā, lai man nav garlaicīgi, mājas vīna bundoliņš, lai skumjas nesāk mākt.( ... tālāk ... )

kādu interneta mājaslapu Tu lieto izdevīgākā lidojuma meklēšanai?

upd.: atradu lapu, kura uzrāda citu tuvāko lidostu piedāvājumus, ja ievadītajiem sākum- un galamērķim nav tiešo reisu. http://whichbudget.com

arī savā blogā Tu vari ielikt šo komūnas baneri. iekopē un izdzēs atstarpes aiz "<".
< a href="http://klab.lv/community/cp/" target=_blank> < img src="http://content5-foto.inbox.lv/albums62199533/ladiena/cp/cp-baners.jpg"> < /a>

Vieta, kur Krievijas autoceļotāji apmainās ar pieredzi, stāsta par saviem ceļojumiem (lasu regulāri un ar interesi)
http://wwwboards.auto.ru/travel/
Noderīgākā informācija no šī foruma ir apkopota un sistematizēta te
http://www.travel.auto.ru/
Visi teksti, protams, ir krieviski, bet īstam ceļotājam tas nez vai ir šķērslis :)

Man bija tas prieks un laime divus gadus nodzīvot Štutgartes pakājē. Te būs dažas lietas, ko ieteiktu tūristam.
( teksts )