ceļojumu piezīmes

Reiz, staigādama pa Kutaisi, iegriezos kādā kafejnīcā paēst. Kafejnīca liela, ar pretenzijām uz restorāna statusu. Ēdienkarte pie bāra un uz galdiņiem, protams, tikai gruzīniski. Svarīgākos vārdus saprotu (mcvadi, čašašuli, sacivi, hačapuri) izlasīt gan varu, bet, lai paskaidrotu, ko, kādā secībā un daudzumos ēdīšu, manas komunikācijas iemaņas izrādās par vārgu. Oficiante aizskrien un sameklē visadvancētāko bārmeni, kurš mazliet prot krieviski, un zina pat dažus angļu vārdus. Tos tad arī liekam lietā.
- Vai varu dabūt arī glāzi sarkanvīna? - jautāju.
- Pudeli sarkanvīna, ja? - viņš lietišķi pārjautā.
- Nē, glāzi! Vienu glāzi! Pudeli es diez vai tagad izdzeršu.
- Ak, jā, madam... es saprotu...jūs viena ēdīsit...- puisis izskatās pagalam apjucis un nelaimīgs. - Redziet, mēs pudeles vaļā netaisām, ja tās netiek uzreiz izdzertas. Mums līdz šim nebija tādi gadījumi...
- Ā, nu labi, iztikšu ar minerālūdeni, - es atsaku, un puisis ļoti domīgs aiziet.

Pēc maza brītiņa, kad jau esmu sagaidījusi savu lielisko šašliku un sacivi ar baltmaizes pusklaipu, pie manis pienāk norūpējusies iesirma kundzīte. Vai nu zāles pārzine vai kafejnīcas saimniece - tāda svarīga dāma katrā ziņā izskatās.

- Jūs gribējāt vīnu? - viņa man pieliekusies klusi jautā. - Man stāstīja, cik nepatīkama situācija izveidojusies. Varbūt jūs dzersit glāzi "Martīni"? Vai kādu no konjakiem?
- Ai, nē, paldies - es atsaku. - Man negribējās alkoholu, vienkārši esmu pieradusi, kā gruzīnu ēdieni garšo kopā ar vīnu. Bet ar "Bordžomi" arī ir ļoti garšīgi, patiešām.

Dāma nopūšas, nogroza galvu un aiziet. Pēc brīža viņa pienāk pie manis ar vīna glāzi rokā.
- Tas, ziniet, ir mājas vīns, ko mēs parasti viesiem nedodam, - viņa man saka. - Kvalitāte ir laba, bet pārdošanā jābūt veikala vīniem, jūs taču saprotat. Bet šajā situācijā, lai jūs nepaliktu bez vīna, atļaujiet mums jūs uzcienāt - tas būs uz restorāna rēķina.

Tā, lūk, uz klientu orientētu servisu saprot trešajās valstīs...