ceļojumu piezīmes

Gada sākumā es pabiju Sibīrijā, kopā ar pētnieku grupu viesojoties vietējo Sibīrijas latgaliešu pasaulē, konkrēti Krasnojarskas novada Ačinskas pusē. Sibīrija vispār ir interesanta lieta. Latviešu tautai neizbēgamās asociācijas to saista ar elles vietu, kur nonāca izsūtītie, bet tā ir visai negodīga attieksme. Mēs viesojāmies pie to latgaliešu pēctečiem, kuru senči uz turieni devās labprātīgi 19. gadsimta beigās un drusku vēlāk (kādi 40 000 latviešu, ja nemaldos), kam pasē vēl līdz deviņdesmito sākumam bija rakstīts pie tautības "latgalj", kas vēl vairāk nekā pēc 100 gadiem runā, raksta, dzied un dzīvo savā dialektā un savās tradīcijās, kas demonstrē mūsdienu latviešu šaursirdībai neiedomājami plašu dvēseli un viesmīlības tikumu (ja arī Sibīrijas latgalim nebūs mājās vista, viņš tomēr pasniegs viesim brokastīs olu, ja tas būs izteicis tādu vēlēšanos). Kas cauri visam šim laikam nav nodevuši savu kultūru un sapni par to vietu, no kurienes reiz izceļoja viņu senči. Mēs tur devāmies filmēt dokumentālo filmu, un mana lielākā vēlēšanās ir spēt tur piedzīvoto atspoguļot tā, lai kaut maķenītis no šīs pasaules skaistuma būtu pārceļams uz kinoekrāna.

Sprukuļu Jānis ir viena no visspožākajām pērlēm, ko es sazvejoju savā iespaidu vācelītē no Sibīrijas.

Jānis nāk no viena no sirreālākajiem Ačinskas apgabala latgaliešu ciematiem -- no Богатoe jeb Bagātās, kas, radusies 19. gadsimta beigās, savulaik bijusi diezgan pārtikusi un liela sādža, turklāt vislatgaliskākā no visām -- bagātieši pat sveiki un paldies nav mācējuši pasacīt krieviski.

Šodien Bagātā ir spoku ciemats, kurā apdzīvotas četras vai piecas mājas, kurās dzīvo kādas sešas večiņas (vecākajai no tām nākamgad būs deviņdesmit, bet spēks un šerpums viņā dzirkstī kā spēka gados). Iet caur sādžu, kur metrīgajās sniega kupenās apraktās tukšās, pamestās guļbaļķu mājas raugās uz tevi tukšo, skumjo acu skatieniem, ir tirpas uzdzenoša sajūta. Apkārt ir klusums un taiga. Autoveikals atbrauc reizi nedēļā. Tuvākā sādža -- Счастливoe jeb Laimīgā -- atrodas nepilnu desmit kilometru attālumā.

Bagātās slavenākais dēls Sprukuļu Jānis jeb Joņs jau ļoti sen tur nedzīvo, un pierunāt viņu atbraukt parādīt savu nu jau pamazām grūstošo dzimtas māju prasa gluži ebrejisku izmanību. Jānim ir starp 50 un 60, un viņš ir tik spilgta personība, ka 15 minūšu saruna ar viņu līdzinās pusstundai uz kardiotrenažiera. Viņš ir apsviedīgs un mūsdienīgs, tirgojas ar nekustamajiem īpašumiem, iekārto pērn nopirkto māju pie upes Ačinskas pievārtē, skumst, ka viņa dēls nerunā latgaliski, konfliktē ar sievu (Jānis stingri pastāv, ka latgaliešiem jāprec savējie, diemžēl pats gan viņš jaunībā, protams, apņēmis krievieti, un tagad, runājot par sievietēm, viņa balss ir pilna rūgtuma. Vispār Krievijā, pēc viņa uzskatiem, ir tik sačakarēta ekonomika tieši tādēļ, ka vīri savām sievām dod naudu un ļauj kāpt uz galvas), mūs, meitenes, ar draudzīgu nicinājumu uzrunā tikai par "meituškām", Sibīrijas salā nevalkā cimdus, jau divdesmit gadus brauc ar savu skaisti zaļo žigulīti ("Nu un, ka var atļauties jaunu mašīnu? Ar ko tad šī slikta, kamēr iet?") un, pats galvenais, viņš dzied.

Jāņa dziedāšana viņu padarījusi gluži par leģendu. Viņš ir mākslinieks šī vārda senākajā un tīrākajā izpratnē, kalpojot mākslai tikai tādēļ, ka to mīl, ne tādēļ, ka viņam rūpētu klausītāji vai to atzinība. Visbiežāk viņš dzied pie stūres. Un tas, kā viņš dzied, liek pildīties sirdij ar trīsām un acīm ar asarām. Viņam ir, kā sacītu Rudaks, "mūzikas skolas nesabojāta balss", raupja, neattīstīta, taču ak! cik plaša un ar tiešo kanālu, kas aizved uz klausītāja sirdi. Jānis nedzied, ja dziesmai nav "smisl". Jābūt smislam! Tādēļ parasti viņa dziesmām pirms un pēc seko paskaidrojumi par dziesmas būtību un to, kā viņš dziesmu sapratis un kādēļvispār izvēlējies to dziedāt. Jāatzīmē, ka viņš arī brīvi maina dziesmas tekstus un melodiju, ja jūt pēc tā nepieciešamību.

Viņš visu mūžu dziedājis krievu romances, tā, ka sirds lūst klausoties. Varat noklausīties vienu no tām, ko izmanīgi ierakstījām, pusdienojot mājās pie viņa un dzerot viņa pašdarināto vīnu (kurš ir uh! tāda manta,ka grūti aprakstīt. Pudele, ko atvedu uz Latviju, joprojām stāv neaizskarta -- nav vēl bijis pienācīgi grandioza notikuma tās atvēršanai). Bet vispār viņš alkst dziedāt latgaliski un ar sajūsmu no mums, no Latvijas iebraukušajiem, mācās tautasdziesmas, kuras viņam jāpārraksta latgaliski kirilicā. Viņa pēdējais ieguvums, pie kā es pieliku arī savu roku, nē, balsi, bija "Pūt, vējiņi" -- protams, pilnīgi nelatgaliska dzīsme, "zato jest smisl".

P.S. Ja ir vēlme viņa šarmu izjust pilnībā, iemetiet aci arī videoklipā, ko uzfilmējām pie viņa nama Bagātajā Sibīrijas sniegu vidū un kur viņš sūta karalisku sveicienu visai Latvijai.