ceļojumu piezīmes

beidzot, starp darbiem un nedarbiem, ir piebeigts Marokas stāsts, sākums (1 diena) kaut kur tad iepriekš :)

9.09. (2ā.diena)

Vakardienas atskaņas:
„Ceļos augšā, aunu kājas
Skatos tās jau apautas”… (tiešām, izpakojoties no guļammaisa konstatēju, ka meklētās čības jau ir kājās)
vai
Rīts,
Tas nozīmē vienu,
Tu esi dzīvs… (nebija jau TIK traki, bet zini, ka ceļojums jau ir atmiņām paliekoši sākts)

Nav viegli. Ceļamies 4os, spriežot pēc pēdējiem foto uzņēmumiem, kuros redzami laika iestatījumi, pēc 3 h gulēšanas. Rīta tualete, iečekošanās, 4 h lidojuma un juhuuu esam Āfrikā. Kādreiz tas šķita kaut kas tāls un neaizsniedzams, bet tagad 6 h lidojuma un esi citā kontinentā, pasaulē.
Kopā biļetes mums izmaksāja 220 ls tiem kam bagāža, 200 ls bez, izmaksas varēja būt arī mazākas- laikus vai uz citiem datumiem, mēs iepirkām nepilnu mēnesi iepriekš un datumi arī bija no svara.
Vēl kādu stundu, divas nīkstam rindā pasu kontrolē, pirms tam aizpildot par sevi anketu- kas var zvēru un ko viņš Āfrikā darīs. Katram pasē iespiež ieceļošanas numuru, šo ciparu mums pieprasa arī vietumis hoteļos. Caur face kontroli tiekam diezgan veiksmīgi cauri, labi zināt sākotnējās apmešanās vietas adresi un/vai turēt pie rokas tās rezervāciju.

Marakeša.

Iečekojamies riādā- Hotel Riad Rahba, kuru Marakešas medinā (vecpilsēta, ar- tirgošanās ielām) labirintos atrodam viens, divi. Duša, podiņš; ziepes, tualetes papīra gan nav (bet tie jaut tāpat extras šai valstī), pirmā duša auksta, vienā brīdī vispār nav ūdens, bet kopumā labāk nekā gaidīts. Šī gan mums izrādās visdārgākā apmešanās vieta, no cilvēka 15- 18 EUR.
Nosnaužamies, uzkožam līdzi no LV paņemto paiku, atstājot vēdera pārbaudi uz vēlāko. Vispār no LV tiek paņemta rupjmaize, auzu pārslas- nebaltām dienām, jo nebija dzirdētas pieredzes kā ir ceļot Āfrikā ramadana laikā.

Ramadāna gavēnis ir viena no muslima reliģiskajām pamatpraksēm. Lunārā muslimu kalendāra devītajā mēnesī iestājas ļoti īpašs laiks. Šajā laikā muslimi atturās no ūdens, pārtikas un seksuālajām attiecībām no rīta gaismas (agrāk nekā saullēkts) līdz pat saulrieta beigām (Saule pazūd aiz horizonta).
Šo darot muslimi trennē savu pacietību, izturību un noturību. Viņi labāk izprot izsalkušos, izslāpušos un neprecētos. Šis mēnesis ir pavadīts ar pastiprinātu reliģisko praksi, lūgšanām, Korāna lasīšanu un recitēšanu, un labdarību. Šis mēnesis ir īpašs lai attīrītos fiziski un garīgi, stiprinātu ticību un sakārtotu savas attiecības ar Dievu.

Tas pēc definīcijas, bet nebija tik traki, tik nedaudz sākumā, kamēr iebrauc, kas un kā te notiek ar ēšanas un parējām lietām. Šajā laikā braukt noteikti ir ekonomiski izdevīgāk, jo ēdināšanas iestādes & kafe pa dienu vnk. ir ciet.

Izejam ielās.
Karsts, dienas vidū termometra stabiņš pietuvojas 35, 40, toties patīkami rīta pusē un īpaši pēc saules rieta.
Iedomātais, dzirdētais kultūršoks tā arī netiek sagaidīts, sākumā tik sajūta kā filmā, ka tas nenotiek ar tevi. Visapkārt trokšņi, dzīvība mutoļo, cilvēki, kuri galvenokārt ģērbti džellabās, tirgotāji, kuri grib ievilkt katrs savā preču valstībā, crazy traffic- pagājušā/aizpagājušā gadsimta velosipēdi, mopēdi, kuri kursē turpat medinas ielās starp tirgotāju bodītēm, lielājās ielās bonuss tam, galvenokārt, veci auto, busi, kuri nepārtraukti liek par sevi manīt signalizējot, ēzeļi, un vēl dažādi vietējo braucoši, stumjami veidojumi, izplūdes gāzes, dzīvnieku ekskrementu smaciņa, dažādu garšvielu, vīraku smaržas. Putekļi, netīrība, ka jau pēc 15 minūšu iziešanas ielās, liekas, ka rokām pieaugusi otra āda, par kājām nemaz nerunājot. Pa reizei arī kāda diedelējoša bērneļa vai sievietes roka, bet tā, arī gaidīto lielo nabadzību, vismaz šajā pilsētā nesajūtam.
Vietējo ziņkāre, uzbāzība arī nav tik liela kā dzirdēts vai arī mēs esam pārāk atturīgi, Ziba vienīgais šobrīd komunicē pa pilnu programmu. Divi no mūsējiem iepērk džellabas, kas izraisa vēl lielāku vietējo uzmanību. Domājams, puiši tik daudz komplimentu tik īsā laikā nekad nav saņēmuši (nepārtrauktie- nice jellaba). Arī es saņemu pa komplimentam, tiesa gan ar stiprā dzimuma starpniecību, jo komplimentus sievietēm personiski, vismaz šajā pilsētā nesaka.
Par saules esamību aiz horizonta, vietējiem pavēsts arī no minaretiem skanošā saukšana. LV tā skanētu pēc evakuācijas trauksmes, bet šeit tādu dzird 5 reizes dienā, jā un vienu no tām ap 5iem no rīta, saulei austot.
Pēc saules rieta ramadana laikā visa valsts ēd, visi pārējie procesi tiek pārtraukti, ielas tukšas, bodītes aizvērušās. Tūristam zelta minūtes, stunda, miers, atjautīgākais var pat paspēt sastrādāt arī kādus nedarbus, ielīst, uzkāpt kur līdz galam nav atļauts.
Vakarā pēc lūgšanas, viņiem sākas „dzīve”, tad arī mēs tiekam pie pirmās marokāņu maltītes baudīšanas, Izvēlos kuskusu (putraimi) ar dārzeņiem, gardi. Marokāņiem laba garšas izjūta- gardi ēdieni, pārsvarā gan saldi, kurus viņi gatavo bez cukura, sāls, ar dārzeņu (piem, burkānu, cukini), rozīņu, safrāna, etc. saldo dārzeņu un garšvielu palīdzību. Visiem vēderiem ok.
Runājot par vēdera profilaksi ar Daigu rītā, vakarā ieņemam 25 g stiprās dziras (balzams, šņabis, arī dzīve liekas uzreiz siltāka, mierīgāka), kola pie pusdienām un reizumis kāda oglīte, ja kāds ēdiens liekas aizdomīgāks, bet arī pārējiem, izņemot divus tautiešus, ar vēderiem ir ok. Kaut nevar jau arī par 100 % teikt, varbūt kāds neatzinās.
Izstaigājam vēl vakara melnumā medinu un dodamies uz hoteli, turpināt vakara čillu uz jumta. Guļammaiss, paklājiņš un turpat uz jumta arī trijotne guļam, jo istabiņās ir karsts, bezgaiss. Hmm, izrādās jau pašā ceļojuma sākumā mums (man & Jāņiem) ir kopēja sajūta, vēlme par citādu vēlamo pasākumu- mīkstu gultu aizstājot ar cietu, toties tuvāk dabai- jumtu. Pa nakti gan dzirdu kādu odu, kas pēc īsas mācību stundas zooloģijā, izrādās ir moskīts- mazāks par odu, bet sīc tik pat neciešami-nu tāda kā maza uzbāzīga, čīkstoša odu sievietīte.
Dažs labs iepīpē kāsīti hašiša, izdzeram vēl Frankfurtē iepirkto vīniņu, klačiņa, aizmigšanas lūkojoties zvaigznēs. Redzu arī kādu krītošu, ko ievēlos jau vairs neatminos, bet kaut kad tas noteikti arī piepildījās/piepildīsies.
No rīta (naktī) pamodina evakuācijas skanējums, dievkalpojums- saukšana no minoretiem uz pirmo rīta lūgšanu. Tāds kā dievkalpojums, lūgšana pa skaļruņiem visā pilsētā vienlaicīgi- saprotu tikai- Allāh, Allāh. Pirmās reizes nepierasti, pēcāk jau sāk pat baudīt, patīkamas sajūtas. Turpat dzirdami arī gaiļu un citu putnu traļi, nez kurš kuru tur modina- gaiļi lūdzējus vai lūdzēji ar savu lūgšanu gaiļus.