Es negribu aizstāvēt sūdīgus ārstus, bet viņi parasti attaisnojas, ka izdegtu pirmajā darba nedēļā, ja viņiem tiešām rūpētu katrs pacients. Tāpēc arī ārstē slimību, nevis pacientu.

Fair enough, bet slimība stāv viņiem degungalā un viņi to neredz, un pat nepainteresējas. Dažreiz UK vnk ir tā, ka cilvēks sakontaktē ar konkrētiem simptomiem, bet ārsti taustās pa miglu un viņus neadresē, līdz ir par vēlu.. neieklausās cilvēkā un viņa sajūtās. So viņi projicē kaut kādas izdomātas vai nepilnīgas 'slimības' uz pacientu, tajā vietā, lai atrastu patieso cēloni. Just extremely ineffectual and sort of medieval.

So insightful?

Dang, lack of insight was meant..

man te pieseivēts tāds citāts

===

One of the things I had to tell my thyroid patients and gluten patients or brain patients or whatever the case may be is, “You’re on your own. You need to learn as much as you can about all of these and put it together because you can’t count on anyone anymore. No one is really doing this.”

http://hypothyroidmom.com/gluten-why-hypothyroidism-patients-often-fail-to-get-better/

Yup, you're on your own. And I keep forgetting that.. so in a sense, naiva griešanās pie 'profesionāļiem' ir manas pašas bad faith.

Labs pieminējums par hypothyroid, pati no viņa izārstējos pirms 10 gadiem bez ārstu inputa, viņi tik nobrīnījās un raustīja plecus.

ko Tu darīji, lai izārstētos? (R. ir)

Ok, es to iedomīgi vienmēr bazūnēju, bet ticu, ka mana iniciatīva nostrādāja. Man simptomi parādījās posmā, kad ļoti neveselīgi dzīvoju.. strādāju nakts maiņas, dzēru, pīpāju, ēdu neveselīgi, bija daudz stresa dēļ universitātes. Sāka krist mati un bija depresuha un nogurums, un GP uztaisīja analīzi tiem T hormoniem, un izsecināja, ka man ir Hypo un izrakstīja Levotiroxīnu, teica, ka that is a life's condition, so I will just have to keep taking them.

Bet es izdomāju, ka mēģināšu dzīvot veselīgāk. Aizgāju no nakts darba, atmetu smēķēšanu, un mēģināju dzert mazāk, sāku veselīgāk ēst, vairāk dārzeņus un tīrus proteīnus, sāku iet uz karsto jogu. Un tā pēc kāda gada, pusotra, pārstāju uz savu iniciatīvu lietot arī tos hormonus. Tad katru reizi, kad braucu uz LV, gāju uz Gulbja Laboratoriju taisīt analīzes un sekoju līdzi. Un reāli jau kādus 8 gadus man tie T līmeņi ir normas robežās un simptomi izzuda toreiz atpakaļ ka dpārstāju lietot zāles.

Es gan pētīju, ka tā problēma var atnākt atpakaļ / relapsot ja atkal sev uzliek fizisku vai garīgu stresu un neveselīgu dzīvesveidu, so I guess tāpat kā ar kaut kadiem diabētiem vai jebko tādu, jādzīvo veselīgi for life.

So es nezinu, cik konkrēti tur bija mans inputs vai pure coincidence, bet es ļoti nopriecājos, ka it is not for life afterall, un ticu, ka veselīga dzīvošana ja ne pilnībā atrisina problēmu, tad vismaz to grandiozi samazina.

So I guess pirmais, ko darīt ir atmest, ja ir kādi neveselīgi ieradumi, vērot stresu un ēst tikai labas lietas.

neveselīgu ieradumu viņam nav, un stress ir nosacīti, tik cik Izabella trako, bet jā, tie ēšanas paradumi, nez, es sākuma kko centos mainīt, bet cik var ilgi kko censties, ja pats cilvēks negrib pielikt nekādas pūles.

jā, tie t līmeņi mēdz paši kkā nostabilizeties, viņa mammai, kurai arī bija hypo (viņa māsai arī), viņa bija uz kkādiem 150-200 mg vai kas nu tur par mērvienībam tam levotairoksīnam, un tad viņai pēkšņi vienā dienā saka krist svars un tad nākamajās ikgadejās analīzēs viņai pateica, ka tagad daudz mazāk tas levotairoksīns jādzer

tā ka domāju, ka ir kkādas situacijas, kad pats no sevis T līmenis svārstās, bet noteikti gan jau arī kko ar savu dzīvesveidu, ēšanu, miegu, utt. var ietekmēt

Es pieņemu, ka varbūt pati sev to izraisīju (jo es tiešām dramatiski neveselīgi dzīvoju) un pati uzlaboju. Jo man ģimenē nav hypo ģenētikas. Tā ka ja R ir hypo gēni, tad varbūt nepietiek ar hipijīgu dzīvesveidu vien. Ēšana is a big deal, jo kā jau zināms, visādos processed foods, tās piedevas ilgtoši lietojot darbojas kā visādi neirotoksīni un tamlīdzīgi. Bet es pilnībā saprotu, ka ēšanas ieradumus mainīt ir teju visgrūtākais. Būtībā jau tos hormonus lietot nav nekas traģisks, jo viņi ir tik tuvu un līdzīgi dabiskajiem. Un es saprotu cilvēkus, kam nav laika vai enerģijas dzīvot izteikti superveselīgi, tas bezmazvai ir kā hobijs.

Mani toreiz kad saslimu motivēja tas, ka man sāka baigi krist mati. Es reāli pārbijos un biju gatava uz VISU, tāpēc arī nebija grūti atmest sliktus ēdienus un pārējās zarazas.

jā, tas varētu būt mega scary, ja mati krīt!

Es nevaru runāt par visu NHS, bet mans brālis ir psihiatrs Londonā, tikko bija atbraucis uz pāris dienām.

Viņš ir drusku arī sists uz loģiku, līdz ar to, redzot savu un kolēģu situāciju, viņš bija tikko paņēmis un salicis Excelī visu, kas viņiem jādara, un sabāzis to kopā ar darba stundu skaitu, kas katram jāstrādā.

Principā sanāk, ka ņemot, kas ar kuru pacientu vidēji ir mēnesī jādara, un ņemot vērā pacientu skaitu, ko pieskata viņu nodaļa, katram pacientam sanāk aptuveni 15 minūtes gadā.

Protams, identificējot darāmos darbus, tur ir ļoooti daudz obligāto atskaišu, ļoooti daudz obligāto
sanāksmju (no kurām viņš labprāt vismaz no puses kratītos vaļā), un plus katru dienu atnāk 100 epasti, uz kuriem katrs domā, ka saņems atbildi tūliņ.

Laikam lieki teikt, ka administrācija īpaši nevēlas šādus exceļus redzēt, jo diskonekts starp administrāciju un faktiskajiem medicīnas darbiniekiem ir, šķiet, tāds pats kā šeit.

Līdz ar to domāju, ka gan šeit, gan Anglijā viss vienkārši pārsprāgs vienā brīdī, un būs tikai maksas medicīna. Jo nebūs ārstu, kas ir ar mieru vairs parakstīties uz to, kam viņiem jāiet cauri.

Fair enough, I can totally sympathize. Bet brīdī, kad šāda pārslodze apdraud pacientus, it is bad faith to carry on as if that is OK.

Anyways, tikai labs atgādinājums, ka mes visi daram labāko ko varam, un sagaidīt no citiem rūpes par velti laikam ir baigā iedomība.

I stand by my ranty rant tho because it is sucky.

Yes, it is. I only point out in which direction, in my opinion, the anger could be directed at.

Nu jaa, vienkaarshi es nevaru iedomaaties situaaciju, kur es kaadu taa noignoreetu, in actuality izteereejot daargo laiku un energjiju random talk and irrelevant questions.. I'm just disappointed and puzzled mostly.

Tāpat kā Latvijā, es pieņemu, sistēmā lielā mērā paliek tikai fanātiķi un pohujisti (vai tādi, kuri nevar citu darbu atrast). Līdz ar to, jā.

No otras puses, iespējams daži irrelevant questions var būt tādi, kuriem jāiet cauri obligātajā čeklistā.

Pacients ne vienmēr var apzināties, kas ir relevanti. Piemēram, ja ārsts jautā, kāda ir tava profesija, tad ar mērķi noskaidrot, vai slimība nevarētu būt saistīta ar kādām ķimikālijām darbā utt.

Nē,t as nebija nekāds Dr Hauss. Ja man prasītu par profesiju tas būtu many times closer to relevant, nekā kaut kadi random jautājumi par totāli citām saslimšanām.

Ok, man tik daudz pielec par obligāto čeklistu. Bet pēc tam kad iziets cauri tam, varēja parunāties par manu actual enquiry..

Man šis liek domāt, ka problēma nav ārstos bet tevī.

Tu neko nerunā par pašu slimību, līdz ar to nav pat iespējams pārliecināties, ka tavas pretenzijas ir pamatotas. Tomēr tu ļoti uzsver, ka tev ir vajadzīgas rūpes, nevis pacienta izārstēšana.

Es domāju, ka NHS uzdevums ir izārstēt pacientu. Jā, personīgi mums visiem rūp savs mentālais stāvoklis vairāk nekā ķermenis, bet tas nav pareizi šīs rūpes uzkraut ārstiem. Mums pašiem ir jātiek galā, ja dzīvē pietrūkst sajūtas, ka par mums nepietiekami rūpējas. Bet ja netiekam galā, tad vismaz jāizvairās tajā vainot ārstus. Izgāzt savu personīgo neapmierinātību ar dzīvi uz ārstiem ir ļoti nekrietni un tikai mazina mūsu iespējas saņemt adekvātu palīdzību.

Šajā konkrētajā gadījumā ārsts, or whoever was it that called me, izjautāja par vienu minimālu blakussimptomu (mild diziness), ko nožēloju ka pieminēju un kas almost definitely radās no iepriekš izraksītajām zālēm, nevis par pašu galveno problēmu - to būtībā ignorēja.

So problēma nav manī. Ja ārstam konkrēti pasaka, kas tev sāp, par ko esi norūpējies; un tajā vietā, lai viņš adresētu sāpošo ķermeņa daļu un atbildētu uz rūpestiem un jautājumiem par to un par izrakstītajām zālēm, viņš kaut ko bezsakarīgi lasa no anketiņas par teju neesošu simptomu, kas jau ir ierakstīts zāļu blaknēs, prasa vai man pēdējās nedēļas laikā ir bijusi operācija un vai es pašlaik smagi asiņoju, un vēl visādus brīnumus, tas man nav pieņemami. Man nevar iestāstīt, ka tā ir īpaši gudrā un izcilā stratēģija, kas mani izārstēs.

Nu kā gan ārsts var zināt, vai tev nav šie citi simptomi, ja ne vienīgi tev pajautājot? Tev viņi nebija, bet ja nu šī problēma dažreiz ir saistīta ar šādām izpausmēm, tad tas būtu ļoti neatbildīgi ārstam nepārliecināties, ka tev to nav. Ja tu negribi ar viņu runāt un atbildēt uz jautājumiem, tad problēma ir ar tevi kā pacienti.

Tāpēc, ka es piezvanot uzskaitīju visus savus simptomus. Ok, es saprotu, ka citi cilvēki varbūt īsti nesaprot kas notiek ar viņu ķermeņiem, tāpēc aizmirst pateikt grandiozi svarīgas detaļas, kas ar viņām notikušas. Bet cilvekam, kas daudz zina par savu medicīnisko vēsturi un apzinīgi seko līdzi savai veselībai, tāds randoms un neiedziļināšanās intelektuāli aizvaino. Kāds ir aizbildinājums neadresēt galveno veselības problēmu? Rezultātā, vājie un with the highest possible probability balkussimptomi noved pie dead end, un galvenā problēma netiek risināta. Vāji!

Es neko nevaru pateikt, jo nezinu detaļas. Viena iespēja, ka tas ir nebūtiski. Tu pieminēji hipotereozi, kura tev pārgāja pati no sevis. Tieši tāpat notiek ar daudziem citiem nebūtiskiem simptomiem, tāpēc nav lielas jēgas tos censties kaut kā ārstēt. Bet ja ārsts tev to pateiktu, tad tu būtu vēl vairāk aizvainota, tāpēc viņš izvēlējās aizvainot tevi ar rūpīgu izmeklēšanu, lai pārliecinātos, ka tev tiešām nav kāda nopietna problēma.

Fair enough. Vnk kāda jēga tad vērsties pie ārsta ar konkrētiem jautājumiem, ja ārstu darbs nav atbildēt konkrētus medicīniskus jautājumus. It sevišķi, ja paši ārsti saka, nelasiet Gūgli, zvaniet mums. Tas ir neloģiski un kaitnieciski.

Plus, mans vienīģais rūpests bija vai turpināt vai neturpināt dzert zāles, kas paredzētas manai problēmai. So tagad man tas ir jāizlemj pašai, jo ārstam viedokļa nebija. Which I guess is also fair enough.

Tā nekad nav problēma, ja pacienti iedziļinās savās problēmās vai meklē par tām internetā. Tas pat būtu jādara. Un to pašu es sagaidītu arī no ārstiem, lai lieto google, ja kaut ko nezina.

Tieši to es arī iedomājos – ārsts varbūt redzēja, ka tu pietiekami labi izproti savu zāļu iedarbību un blakusefektus, ka neviens labāk par tevi vairs nevar izlemt, vai tev ir jēga turpināt tās lietot vai pārtraukt.

Gadaas, ka saap kreisaas kaajas mazais pirkstinjsh, bet ceelonis ir aknaas.
Ja vajag rumpi savest kaartiibaa, pasham viss jaadara, nevis jaagaida, kameer mediciina daraapos liidz zinaatnei (~15 gadu starpiiba) - var izmest visus trigerus - sveces, kosmeetiku, plastmasas utml, uz paaris meeneshiem konverteeties uz 100% carnivore à la Kelly Brogan un tad saakt pievienot citus produktus un skatiities, kursh ir pie vainas.

Hmm, var gadīties, bet šajā gadījumā man jau bija konkrēta diagnoze. Jautājums bija par potenciālām komplikācijām. Bet ārsts ieklemmējās uz vienu teju nesaistītu simptomu, kas pat ja ir kaut kā sliktāka simptoms, nekādi nepieskaras oriģinālajai kaitei.

Nu man jau tā tīrā dzīvošana tīri labi sanāk. Bet dažreiz tikuntā mistiskas huiņas piemetas. Es tagad sev uztaisīju probiotiku, enzīmu, medicīnisko ēdienu un hidrācijas kūri un lai tie ārsti iet dillēs.

Ehh, nomācoši. Vai šādi notiek regulāri, vai nav iespējas aiziet pie cita ārsta, kuram varētu būt adekvātāka pieeja? Tevi vismaz nenosūtīja uz kādām pārbaudēm, lai saprastu, kur ir problēma?

Thanks, girl. Well.. it's a long story. Bet visa amburāža sort of izbeidzās ar dead end un to, ka jā, izņemot privātu ārstu, es nevaru iedomāties kam vēl pazvanīt, pie kā aiziet. Jo nu man vajadzēja advice asap. Jebkurā gadījumā, viss ir OKish, and should be fine. Bet nākotnē tiešām jāskatās, vai neziedot mazliet naudiņas privātajiem ārstiem.

Ok, tad labi, ka nav pilnīgi emergency. Cerams, ka izdosies atrast kaut cik jēdzīgu risinājumu!

nav jau garantija, ka tas privātais arī būs labāks. to tāpat administrācija un kodeīna čūska grauzīs.

Nu jā, bet vismaz varu pati analīzes pasūtīt un tā. Viss ko es gribeju no NHS ir, lai viņi man maigi teikty.. ok, girl, no worries sweet baby, lets get you some blood tests and sort this shit out baby girl, can you come to us asap so that we can treat you right? Bet nē. Privātais es domāju tā teiktu un ļautu man notecināt asintiņu.

Ja ir analiizes, var sagatavot un uzdot jautaajumu kaadam Dr, kursh praktizee funkcionaalo mediciinu - tie vismaz nepiepiickaa klientus ar BigPharma izstraadaajumiem
piem.: https://youtu.be/bBcOegloMzU?t=120 (online chataa katru nedeelju)

https://youtu.be/NOkUDh3vHVU varbuut shis kaut kaa rezonee