Es pieņemu, ka varbūt pati sev to izraisīju (jo es tiešām dramatiski neveselīgi dzīvoju) un pati uzlaboju. Jo man ģimenē nav hypo ģenētikas. Tā ka ja R ir hypo gēni, tad varbūt nepietiek ar hipijīgu dzīvesveidu vien. Ēšana is a big deal, jo kā jau zināms, visādos processed foods, tās piedevas ilgtoši lietojot darbojas kā visādi neirotoksīni un tamlīdzīgi. Bet es pilnībā saprotu, ka ēšanas ieradumus mainīt ir teju visgrūtākais. Būtībā jau tos hormonus lietot nav nekas traģisks, jo viņi ir tik tuvu un līdzīgi dabiskajiem. Un es saprotu cilvēkus, kam nav laika vai enerģijas dzīvot izteikti superveselīgi, tas bezmazvai ir kā hobijs.

Mani toreiz kad saslimu motivēja tas, ka man sāka baigi krist mati. Es reāli pārbijos un biju gatava uz VISU, tāpēc arī nebija grūti atmest sliktus ēdienus un pārējās zarazas.