man te pieseivēts tāds citāts

===

One of the things I had to tell my thyroid patients and gluten patients or brain patients or whatever the case may be is, “You’re on your own. You need to learn as much as you can about all of these and put it together because you can’t count on anyone anymore. No one is really doing this.”

http://hypothyroidmom.com/gluten-why-hypothyroidism-patients-often-fail-to-get-better/

Yup, you're on your own. And I keep forgetting that.. so in a sense, naiva griešanās pie 'profesionāļiem' ir manas pašas bad faith.

Labs pieminējums par hypothyroid, pati no viņa izārstējos pirms 10 gadiem bez ārstu inputa, viņi tik nobrīnījās un raustīja plecus.

ko Tu darīji, lai izārstētos? (R. ir)

Ok, es to iedomīgi vienmēr bazūnēju, bet ticu, ka mana iniciatīva nostrādāja. Man simptomi parādījās posmā, kad ļoti neveselīgi dzīvoju.. strādāju nakts maiņas, dzēru, pīpāju, ēdu neveselīgi, bija daudz stresa dēļ universitātes. Sāka krist mati un bija depresuha un nogurums, un GP uztaisīja analīzi tiem T hormoniem, un izsecināja, ka man ir Hypo un izrakstīja Levotiroxīnu, teica, ka that is a life's condition, so I will just have to keep taking them.

Bet es izdomāju, ka mēģināšu dzīvot veselīgāk. Aizgāju no nakts darba, atmetu smēķēšanu, un mēģināju dzert mazāk, sāku veselīgāk ēst, vairāk dārzeņus un tīrus proteīnus, sāku iet uz karsto jogu. Un tā pēc kāda gada, pusotra, pārstāju uz savu iniciatīvu lietot arī tos hormonus. Tad katru reizi, kad braucu uz LV, gāju uz Gulbja Laboratoriju taisīt analīzes un sekoju līdzi. Un reāli jau kādus 8 gadus man tie T līmeņi ir normas robežās un simptomi izzuda toreiz atpakaļ ka dpārstāju lietot zāles.

Es gan pētīju, ka tā problēma var atnākt atpakaļ / relapsot ja atkal sev uzliek fizisku vai garīgu stresu un neveselīgu dzīvesveidu, so I guess tāpat kā ar kaut kadiem diabētiem vai jebko tādu, jādzīvo veselīgi for life.

So es nezinu, cik konkrēti tur bija mans inputs vai pure coincidence, bet es ļoti nopriecājos, ka it is not for life afterall, un ticu, ka veselīga dzīvošana ja ne pilnībā atrisina problēmu, tad vismaz to grandiozi samazina.

So I guess pirmais, ko darīt ir atmest, ja ir kādi neveselīgi ieradumi, vērot stresu un ēst tikai labas lietas.

neveselīgu ieradumu viņam nav, un stress ir nosacīti, tik cik Izabella trako, bet jā, tie ēšanas paradumi, nez, es sākuma kko centos mainīt, bet cik var ilgi kko censties, ja pats cilvēks negrib pielikt nekādas pūles.

jā, tie t līmeņi mēdz paši kkā nostabilizeties, viņa mammai, kurai arī bija hypo (viņa māsai arī), viņa bija uz kkādiem 150-200 mg vai kas nu tur par mērvienībam tam levotairoksīnam, un tad viņai pēkšņi vienā dienā saka krist svars un tad nākamajās ikgadejās analīzēs viņai pateica, ka tagad daudz mazāk tas levotairoksīns jādzer

tā ka domāju, ka ir kkādas situacijas, kad pats no sevis T līmenis svārstās, bet noteikti gan jau arī kko ar savu dzīvesveidu, ēšanu, miegu, utt. var ietekmēt

Es pieņemu, ka varbūt pati sev to izraisīju (jo es tiešām dramatiski neveselīgi dzīvoju) un pati uzlaboju. Jo man ģimenē nav hypo ģenētikas. Tā ka ja R ir hypo gēni, tad varbūt nepietiek ar hipijīgu dzīvesveidu vien. Ēšana is a big deal, jo kā jau zināms, visādos processed foods, tās piedevas ilgtoši lietojot darbojas kā visādi neirotoksīni un tamlīdzīgi. Bet es pilnībā saprotu, ka ēšanas ieradumus mainīt ir teju visgrūtākais. Būtībā jau tos hormonus lietot nav nekas traģisks, jo viņi ir tik tuvu un līdzīgi dabiskajiem. Un es saprotu cilvēkus, kam nav laika vai enerģijas dzīvot izteikti superveselīgi, tas bezmazvai ir kā hobijs.

Mani toreiz kad saslimu motivēja tas, ka man sāka baigi krist mati. Es reāli pārbijos un biju gatava uz VISU, tāpēc arī nebija grūti atmest sliktus ēdienus un pārējās zarazas.

jā, tas varētu būt mega scary, ja mati krīt!