Šajā konkrētajā gadījumā ārsts, or whoever was it that called me, izjautāja par vienu minimālu blakussimptomu (mild diziness), ko nožēloju ka pieminēju un kas almost definitely radās no iepriekš izraksītajām zālēm, nevis par pašu galveno problēmu - to būtībā ignorēja.

So problēma nav manī. Ja ārstam konkrēti pasaka, kas tev sāp, par ko esi norūpējies; un tajā vietā, lai viņš adresētu sāpošo ķermeņa daļu un atbildētu uz rūpestiem un jautājumiem par to un par izrakstītajām zālēm, viņš kaut ko bezsakarīgi lasa no anketiņas par teju neesošu simptomu, kas jau ir ierakstīts zāļu blaknēs, prasa vai man pēdējās nedēļas laikā ir bijusi operācija un vai es pašlaik smagi asiņoju, un vēl visādus brīnumus, tas man nav pieņemami. Man nevar iestāstīt, ka tā ir īpaši gudrā un izcilā stratēģija, kas mani izārstēs.

Nu kā gan ārsts var zināt, vai tev nav šie citi simptomi, ja ne vienīgi tev pajautājot? Tev viņi nebija, bet ja nu šī problēma dažreiz ir saistīta ar šādām izpausmēm, tad tas būtu ļoti neatbildīgi ārstam nepārliecināties, ka tev to nav. Ja tu negribi ar viņu runāt un atbildēt uz jautājumiem, tad problēma ir ar tevi kā pacienti.

Tāpēc, ka es piezvanot uzskaitīju visus savus simptomus. Ok, es saprotu, ka citi cilvēki varbūt īsti nesaprot kas notiek ar viņu ķermeņiem, tāpēc aizmirst pateikt grandiozi svarīgas detaļas, kas ar viņām notikušas. Bet cilvekam, kas daudz zina par savu medicīnisko vēsturi un apzinīgi seko līdzi savai veselībai, tāds randoms un neiedziļināšanās intelektuāli aizvaino. Kāds ir aizbildinājums neadresēt galveno veselības problēmu? Rezultātā, vājie un with the highest possible probability balkussimptomi noved pie dead end, un galvenā problēma netiek risināta. Vāji!

Es neko nevaru pateikt, jo nezinu detaļas. Viena iespēja, ka tas ir nebūtiski. Tu pieminēji hipotereozi, kura tev pārgāja pati no sevis. Tieši tāpat notiek ar daudziem citiem nebūtiskiem simptomiem, tāpēc nav lielas jēgas tos censties kaut kā ārstēt. Bet ja ārsts tev to pateiktu, tad tu būtu vēl vairāk aizvainota, tāpēc viņš izvēlējās aizvainot tevi ar rūpīgu izmeklēšanu, lai pārliecinātos, ka tev tiešām nav kāda nopietna problēma.

Fair enough. Vnk kāda jēga tad vērsties pie ārsta ar konkrētiem jautājumiem, ja ārstu darbs nav atbildēt konkrētus medicīniskus jautājumus. It sevišķi, ja paši ārsti saka, nelasiet Gūgli, zvaniet mums. Tas ir neloģiski un kaitnieciski.

Plus, mans vienīģais rūpests bija vai turpināt vai neturpināt dzert zāles, kas paredzētas manai problēmai. So tagad man tas ir jāizlemj pašai, jo ārstam viedokļa nebija. Which I guess is also fair enough.

Tā nekad nav problēma, ja pacienti iedziļinās savās problēmās vai meklē par tām internetā. Tas pat būtu jādara. Un to pašu es sagaidītu arī no ārstiem, lai lieto google, ja kaut ko nezina.

Tieši to es arī iedomājos – ārsts varbūt redzēja, ka tu pietiekami labi izproti savu zāļu iedarbību un blakusefektus, ka neviens labāk par tevi vairs nevar izlemt, vai tev ir jēga turpināt tās lietot vai pārtraukt.

Gadaas, ka saap kreisaas kaajas mazais pirkstinjsh, bet ceelonis ir aknaas.
Ja vajag rumpi savest kaartiibaa, pasham viss jaadara, nevis jaagaida, kameer mediciina daraapos liidz zinaatnei (~15 gadu starpiiba) - var izmest visus trigerus - sveces, kosmeetiku, plastmasas utml, uz paaris meeneshiem konverteeties uz 100% carnivore à la Kelly Brogan un tad saakt pievienot citus produktus un skatiities, kursh ir pie vainas.

Hmm, var gadīties, bet šajā gadījumā man jau bija konkrēta diagnoze. Jautājums bija par potenciālām komplikācijām. Bet ārsts ieklemmējās uz vienu teju nesaistītu simptomu, kas pat ja ir kaut kā sliktāka simptoms, nekādi nepieskaras oriģinālajai kaitei.

Nu man jau tā tīrā dzīvošana tīri labi sanāk. Bet dažreiz tikuntā mistiskas huiņas piemetas. Es tagad sev uztaisīju probiotiku, enzīmu, medicīnisko ēdienu un hidrācijas kūri un lai tie ārsti iet dillēs.