Apgalvojums sev par jebkādu savu šķietamu nespēju, neizdarību attiecībā uz nākotni (“es nevarēšu, jo”)- ta bieži nav konstituējoša informācija (kāds no taviem strūrakmeņiem, kas apzināts un analizēts ar citiem verbāli). Visbiežāk tā izrādās vienkārši tava projekcija.

Arī vārdii: “Hei, bet tā nedrīkst (domāt/darīt, utt.)!” - tā ir cita cilvēka realitātes izpratnes projekcija, kas tiek “spīdināta” tavā universā. Uzskatu, ka pēdām nebūtu jāpaliek redzamām.

Arī projekcija attiecībā pašam uz sevi ir pupu mizas- tu pirmsšķietami sev piedēvē kaut ko, kas varbūt nemaz nav tavs, jo (izvēlies vienu vai dažus):
1) spiediens no dominantiem vienaudžiem,
2)spiediens no helihoptera tipa vecākiem,
3)iešana kapitālisma “aklo ceļu” - pēc vidusskolas tā vietā, lai beidzot paņemtu nelielu ekscesu no 13-15 gadus ilgās atrašanās valsts obligātajās un ne tik (bērnudārzi) iestādē, gūtu nelielu dzīves pieredzi, pameklētu nedaudz savu patieso dvēseli.

Manuprāt, jaunieši vispār nav spējīgi sagremot ideju par to, cik nenormāli paškaitnieciski ir vislaik dzīvoties pa mācībinstitūcijām, negūstot reālu pasaules pieredzi, jo, kad beidzās institūcijas, visas mācības pagbeigtas, tad gara karejera un nāve. Pa kuru laiku cilvēks iepazīs sevi?

Miljonāri, kuri uzpērk mākslas darbus, uzaudzē to vērtību un tad ziedo to muzejam, dara to tikai un vienīgi, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas, tādējādi cenšoties no saviem resursiem pēc iespējas mazāk kontributēt sabiedrībai. Sabiedrībai, kas nodokļus maksā pilnā apmērā.

Mākslinieki, kuri savus darbus pārdod viņiem, ir daļa no problēmas, jo viņu māksla miljonāru rokās kļūst par finanšu instrumentu, ar ko apkrāpt sabiedrību.

Sabiedrība ir būvēta uz vienām tiesībām visiem. Taču milzu naudas resursi sniedz viņiem brīvību pret savu pienākumu pret sabiedrību.

Jāmaksā 50 miljoni nodokļos? Nopērc mākslas darbu pa 30 milj. Mākslīgi palielini tā vērtību, organizējot miljonariem paredzētu izsoli, kur 30milj darbs top par 50milj darbu. Tas netiek pārdots. Tā vietā miljonārs to ziedo muzejam, tāpēc iegūst milzu nodokļu atvieglojumu.

Taču mākslas darba reālā vērtība ir pupu mizas, jo tas tikpat labi var būt kārtējais plaši interpretējamais, no konteksta atkarīgais mākslas darbs, kur kompleksā puse ir nevis tehnika vai krāsu meistarība, bet mākslas darbam blakus piekarinātā info par autora skatījumu par sava darba būtību. Respektīvi, vizuālā māksla, kas iegūst savu jēgu tikai tad, kad tā tiek niansēti rakstiski/verbāli paskaidrota. Kā saka par kino - rādi nevis stāsti, ko mēs redzam attēlā/ekrānā.

Vienīgais risinājums, kas nāk prātā - nog4l1nāt miljonārus un apē5t viņu sirdis. Iztēlojos masu heppeningu, kur cilvēki savācas noteiktos datumos, teiksim, ik ceturksni, un roku rokā ķer buržujus, izrauj viņiem sirdis un simboliski notiesā tās.

Nāvi kolektīci resursu zagļiem, nāvi sistēmām, kas viņiem palīdz sagrābt vairāk resuru!

hei
nāc ar mani
meklēt nacistu kapus
es uzzīmēju
mums karti

nāc, iesim meklēt
viņu paslēpto zeltu
un varbūt arī pa kādam
tumšam noslēpumam
mēs atradīsim
kaut kur zem zemes

Rupjmaize uzvalka kabatā

Jamala un Pedri spēles plastika un inteliģence ir kaut kas īpašs. Tie neatgādina neko, kas bija iepriekš, tāpēc tik efektīvi. Vienīgais sportbōla cirks un latino ziepju opera, kuru vēl interesanti skatīties "Prosto Barsa".

Tramps pēdējā laikā pārņēmis žīdu izteiksmes līdzekļus radikālākā formā kā paši autori. Katru dienu saka kaut kādu randomu, kas ir pretrunā vienlaikus ar vairākām citām random lietām, kuras teica nedēļu atpakaļ, to darot pilnīgi deadpan. Griežas pa 0-360 riņķa līniju kā vilciņš un nesaprot par ko sirbors. Ultimate chutzpah. Kā mūsu pašu pedolāči un Epšteina režīma līdzjutēji.

Otrs moments, ultra neirotiskie long winded nesakarīgi un nepreizi sakabinātie walls of text savā purkšķerī, kas pasaka neko, bet parāda dziļi neriktīgu dvēseles stāvokli, apsēstību ar nelabo.
ASV/Rietumi ir kolektīvs šizo golems, Tramps golemu karalis, megagolem in chief.

Neatceros vai vecmāmiņa daudz adīja, bet zinu cik prasmīgi viņa prata un gribēja aizlāpīt izdilušo kabzeķu vai vilnas segu defektus. Manas bērnības zeķītes nereti saturēja mazāk par 50% oriģinālās drēbes. Vai mūsdienu paaudzēs ir analogs šādām kulturāli-saimnieciskām izdarībām?

kāds viedoklis:

https://www.drosmedarit.lv/post/p%C4%81rdomas-par-v%C4%93ja-parkiem

What Eurocucks could do by Saturday? Kwans got them by the balls, its not 2003 when France and Germany could condemn American invasion of Iraq cause they had then access to cheap Russian energy. Their point of no return was reached in 2014 when they refused to honor their own deal with Januk, cause ''F...k the EU'' Nuland wanted her coup. They had 8 years after that to enforce Minsk Agreements and built their own energy industry based on coal and atom they got, what they did instead? They destroyed Atomic Plants in Germany, allowed Kwans to blow up Nordstream and spend those years building solar panels and wind turbines cause muh ''global climate change''. Now they are truly f...ed and its glorious.

Pirku loterijas biļeti, un pietrūka 10 sekundes līdz pavasarim.

interesanti:

***
Kāpēc Ryanair un Wizz Air samazina reisus? Tas nav tikai pieprasījuma krituma dēļ. Tas ir arī 2024. gada Saeimas lēmuma rezultāts: aviācijas degvielai tika piemērota stratēģisko rezervju maksa (~91 €/tonnā). Šāds risinājums nav raksturīgs citām Eiropas valstīm.
Par šo risku tika brīdināts jau 2023. gadā, taču lēmums tika pieņemts. Rezultāts — aviokompānijas izvēlas uzpildīt degvielu Lietuvā un Igaunijā, un Latvija zaudē konkurētspēju.
***

/no coments

Taisīt atsevišķu cibu mūzikai drošvien būtu pārspīlēti?

Patiesībā jau man gribās kaut kādu platformu, kur šo visu varētu labāk organizēt. Vislabāk jau uztaisīt kaut ko pašam, jo viss, ko es esmu izmēģinājis līdz šim, nespēj nodrošināt tieši to, ko man vajag.

https://www.youtube.com/watch?v=eH4sMocy2rw

2003. gada 20. martā rakstīju:

00:00 dziiviiba naaviiba

sa-dziive uz-dziive dzimum-dziive ie-dziive sa-naave uz-naave dzimum-naave ie-naave utt.

Memento mori, zvanīja no Swedbankas, lai pateiktu, ka man jāsakārto mantojuma lietas. Vai tiešām savu naudu atstāsiet valstij?

One Battle After Another man lika aizdomāties, ko no dzīves vēl sagaida pusmūža vīrieši? Šī gan tiešām ir paaudzes un ģendera specifiska lieta. Neejot abstrakcijās, kāda dzīvei vispār ir jēga, ar jauniem vīriešiem daudz maz viss ir skaidrs. Vecākiem vīriešiem atliek vien dusmoties un nepieņemt realitāti, ka viņu izpratni par pasaules kārtību nevienam tā īsti nevajag.

Lai vai kā, šī filma mani nekaitināja tā, kā to darīja pingponga filma, bet kopumā stāsts mani garlaikoja. Varbūt mazliet kičīgāks, bet atkal jau saturs par to, cik briesmīgā stāvoklī ir pasaule, pie tam specifiski Amerika. Ir pilnīgi ok, ka Oskarus un Berlīnes lāčus dod filmām, kas ir specifiski aktuālas konkrētajai kultūrtelpai, bet man reāli kaitina, ka vēl joprojām Oskariem piedēvē kaut kādu augstāku māksliniecisku statusu. I mean, tas pats Straumes haips man rada sajūtu, ka Berlīnes mūris sabruka aizvakar, un mēs visi teju kā uzzinājām par rietumu popkultūru. To, ka Straume patīk kritiķiem, es jau sapratu pēc pirmajām balviņām, un Oskaru nedabūšana šo filmu nepadarītu par mazāk vērtīgu.

Bet visas labās lietas, ko interneti stāstīja par One Battle After Another, ir valīdas. Vizuāli - hands down. Aktierspēle - mani var kaitināt Di Kaprio kā cilvēks, bet es gandrīz aizmirsu, cik labs viņš ir kā aktieris. Ne viņš viens, protams. Viss tas komiskais elements - es nez. Tiešām Holivudai ir grūti runāt par smagām tēmām bez vieglas ironijas un absurda? Kaut kāds leftist Tarantino.

Cits citu rada radinieks, bet kad tu dievu neaiztiec.

= paskat, kādi tērpi!
= mēs vēl neesam saģērbušies.

ko nozīmē "sist dirsu pret zemi"?

Klausos LR3 dziesmas ar F. Bārdas dzeju, un nevaru izkāpt no auto