Dienasgrāmata

No vienas puses vajadzētu būt gandarītam, ka arī mūsdienās pastāv grāmatu klubi un cilvēki lasa ne tikai sociālo tīklu sēnalas, bet arī labā valodā sarakstītas biezas aizgājušo laiku grāmatas. No otras puses, neizpratni rada lielīšanās ar savu nezināšanu. Par šo netikumu jau biju rakstījis pirms vairākiem gadiem. Vai tiešām labais tonis būtu izlikšanās par muļķi? Atklāti sakot, interneta grāmatu apskatus negribas turpināt lasīt tieši šī iemesla dēļ. Atbaida frāze: "Neko iepriekš par šo darbu nezināju." Un, nē, ne jau jaunieši vai pat trīsdesmigadnieki tā raksta. Ieteikt vai neieteikt lasīt, tas ir, manuprāt, lieki. Grāmatu cienītaji klasiku pārzina pat tad, ja nav lasījuši Viktora Igo romānu "Cilvēks, kas smejas". Grūti noticēt, ka raksta autore neko nav zinājusi par šo romānu. Pieļauju iespēju, ka viņa pieder paaudzei, kam 2015. gads un Nacionālajā teātrī no jauna uzvestais Imanta Kalniņa mūzikls pēc Viktora Igo romāna"Cilvēks, kas smejas", ir pārāk sena pagātne. Varu piebilst, ka mūziku ir aranžējis jaunākai paaudzei pazīstamais Jānis Aišpurs un lomās uz skatuves darbojusies Agnese Budovska, Maija Doveika. Vai tiešām ne reizi nav dzirdēta "Menueta" dziedātā Gvimplēna dziesma? Tomēr, ja kaut ko raksta, īpaši kā literatūras eksperts, kritiķis, modernāk - blogeris, nāktos vispirms pameklēt tīmeklī faktus. It sevišķi šajā laikmetā, kur visu pasaka mākslīgais draugs no Silīcija ielejas, un var arī uzrakstīt, ja pats to neprot. Kaitina šī paviršība pret valodu, stilu un arī faktiem.