Dienasgrāmata

Šorīt pie paša darbiņa auto uzbrauca elektriskajam skrejritenim. Luksoforā nupat bija iededzies sarkanais (abiem), ātrums arī noteikti pārsniedza atļautos km (arī abiem). Skrejritenis zem riteņiem, pusaudzis, kas bija pie tā stūres - vismaz man likās tāds pavisam jauns un maziņš - vispirms uz kapota, tad uz ielas. Un var teikt, ko grib par skrejriteņiem un to braucējiem, bet man viņa šausmīgi žēl. Un es ļoti, ļoti ceru, ka viņam viss būs kārtībā.

kura droši vien patiks gājēju tiesību aizstāvjiem:

https://www.anekdot.ru/i/caricatures/normal/24/4/17/1713381433.mp4

drukas kļūdā bija reikjavīka un tā bija bāla kā sāls un daudz darīja lietas labā, ja tai piemēroja gadskārtējo aprobētību, tai vienmēr bija darbs un dienas gaidāmā daļa gaidīja arī tad un arī tad tā gaidīja, kad tai bija savas dienas jāved daudzās nacionalitātēs un skraidīšana izvērsās par amorfo jau no sākuma tā kā gāze gāja pāri klajumiem un gaidīja savas sirsnības atspulgus, lai tajos ierāmētu skaidrības periodiku un tiesnesis ar gaismas paviljona gaidāmo pantu un ar maiņas armatūrām gaidīja skaidrības lāses un dienas pārbagāto daļu sausajā atlikumā grabināja pantiņos un daudzas radio lokācijas bija vainagotas sirgstošiem periodistiem un gaidīja lamdas un tetas un barankālijus un ienesa skaidrības pincetes skaidrības ovālos ienesa gan lācijās gan negācijās gana bija arī banalitātes un skaidrības principi skudras lāsumos gaidāmais panacejs un trikolors arī pincetes brālīb un dienesata suņi saišķos sašķobīti gudrības prātulas skaidrais eposs enormous laidums pāri skaidrības brillēm gaidāmais pankreātisms un totalitārais sūnu bunkurs dienas gliemezis ar piena glāzi skaudri rada biežākos automutantus dienas priedēs sasēdušas skaidrībai jāšus uzmetušās kož un laiza atribūtikas nevienmērību aizgalda paralīze gudrības neviendabība un dienas skaitliskais termoss izveidots, lai gādātu par klimpu aizvietošanu pilsūdens krātuvēs aizvēsturiskos ringlos un tumsnējā kaimiņu grodā ar dārzu pār amoliņu un drenāžu pār plecu atlec no siekstas taisās uz birokrātijas sabrukumu un laiza dienišķās atklepotājas aizvērš pantomīmu atvelc priedes stuķi lauku jēlajos atrofijos gaidāms pienācīgs lists un prusts un ernsts un poļakovskis aizvāca skaidrības drātis pār priedelēm gaismēnos rēgojas gubernators ar taukainiem matiem aizvāc no sejas krizantēmas atvēl mums tā patālāk apsēsties un gribētos viņam ielikt starp stikliem brieža gaļu, lai tajās vērienīgajās atmodas vēdzelēs leknie stari pār kultūras ministriju laida garbareku un tulznu sultānu makjavēli gaidāmais antiņs ar priežu cikloniem starp stikliem liek brūkleni ar dārdošu smieklu un velta ledum svinību, velta lietskoku, velta predominanci un burku vēja.

ja par garoziņām jaunajā darbā - outlook vide ir kaut kas neticami neērts, stīvs un tizls. es ļoti daudz laika pavadu vienkārši čakarējoties ar sīkumiem, ar kuriem googles vidē nebija nekādu problēmu.

"Laime ir tiekšanās, stāvoklis, ko ne vienmēr var aprakstīt vārdos. Tomēr daudzi piekritīs, ka iekšējais apmierinājums un dzīvesprieks bieži vien atspoguļojas cilvēka izskatā. Interesanti, ka modes un stila pasaulē ir tādi apģērba gabali, kas, šķiet, spēj runāt par cilvēka garīgo stāvokli. Par vienu no šādiem nelaimes simboliem var saukt “jaciņu”.

Nelaimīgas sievietes vienmēr valkā šo garderobes priekšmetu, uzskata ezoteriķi, un stilisti viņiem piebalso.

Laimīgas un pašpārliecinātas sievietes savā garderobē izvēlas dažādus apģērba elementus: puloverus, blūzes, kleitas."

tikko runāju pa telefonu ar Linarda Laicena mazmeitu. viņas numuru dabūju netīšām uzrakstot e-pastu bibliotēkas direktoram. kad sapratu, ka esmu nejauši iekopējusi viņa e-pasta adresi un nosūtījusi jautājumu viņam - sakautrējos un aizsūtīju ziņas dažiem citiem, kas šķita piemērotāki atbildētāji (no bibliogrāfijas nodaļas, kur viņa strādāja). bet man atbildēja tikai direktors.
viņa izrādās joprojām iet pie Otto un Alīnas uz kapiem. reti, bet iet. un izrādās Teodora Zaļkalna skulptūra Alīna Grīnberga tiešām ir tā pati mana Alīna. es biju manījusi, ka tāda eksistē, bet nebiju pievērsusi uzmanību, jo man likās, ka gan jau vienkārši vārdu sakritība un tā ir cita Alīna. labāku bildi nesanāk atrast, bet lūk.
sarunājām vēl sazvanīties un varbūt satikties. viņa padomāšot vai ir ko man teikt. un aizrādīja, ka nevajag lietot vārdu "čakarēties". viņai taisnība, protams.

p.s. vispār pirmais viņas jautājums man pēc tam, kad biju stādījusies priekšā - vai es esmu bijusi sakopt Grīnbergu kapus.

Rubrikā "drukas kļūdas, ko pat negribas labot": "novērtēt īkstu māslu"

filma, kas man lika gribēt taisīt filmas, nebija nekas labs. Vanilla Sky. un es nezināju, ka tā filma ir rimeiks, toreiz, kad redzēju.

dziesma, kas man lika gribēt dzirdēt mūziku, bija American Pie. Madonnas kasetē. Arī par to es toreiz nezināju, ka tā ir kovers.

vispār ironiski. Otto Grīnbergs tusēja ar Frici Galenieku, viņus, piemēram, abus apcietināja 1928. gadā pēc mega mītiņa cirkā. bet Mārtiņš Galenieks mani pirms daudzpadsmit gadiem veda eksursijā pa Pētera Māldera vietām Londonā (neko nezinot par to, ka Otto un Fricis - mūsu vecvectēvi, ir bijuši pazīstami + mūsu ģimenes nav nekā draudzīgas vai saistītas. mēs iepazināmies kaut kādā drausmīgā dzeršanā pie Uldīša).

p.s. sorry basta - grāmatu vēl neesmu izlasījusi.

tas nebūtu labi, tāpēc šis

https://www.apollo.lv/8001837/latvija-ar-likumu-garantes-skaidras-naudas-pieejamibu

likumprojekts meiko sensu.

https://scontent.frix5-1.fna.fbcdn.net/v/t39.30808-6/434644090_928152089108194_1217709765821103392_n.jpg?_nc_cat=1&ccb=1-7&_nc_sid=5f2048&_nc_ohc=ZattGeOeLnUAb6o8Ao1&_nc_ht=scontent.frix5-1.fna&oh=00_AfAw8YimBhV2rfsRXyBUpgzBHnuwxVEDhe_aIFG4QpJBbQ&oe=662439B3

malkas šķūnī mētājas vāveres astes gals un zebiekstes vai seska kaka

Vecais nacionālists kā vienmēr sarunā šādās tādas muļķības bet par `` zaļo kursu`` viņam ir nekomfortabli daudz taisnības

https://neatkariga.nra.lv/intervijas/453904-aleksandrs-kirsteins-zalais-kurss-ir-krapnieciba-kas-iznicina-dabu?utm_source=inboxlv&utm_campaign=inboxlvNews&utm_medium=button

//Taču pēc tam Lietuvā pēc “zaļo” ierosinājuma bija referendums, kurā tika nobalsots, ka atomelektrostacijas ir bīstamas, tāpēc nav vajadzīgas. Tas atgādina to, kas notika Vācijā, kur tika slēgtas 10 lielas atomelektrostacijas.//

OK, izrādās ka leiši zaļsajukuši prātā pēc vāciešu piemēra.

//Tikai tagad zinām, ka visas šīs zaļās kustības Eiropā - “Greenpeace” un tamlīdzīgas - saņēma finansējumu no Krievijas, kas nebija ieinteresēta stabilā Baltijas valstu energoneatkarībā, jo tirgoja tur savu gāzi.//

Brīnos kā Kiršteins to zina `` tikai tagad``, es atvainojos par to bija rakstīts GRU disidenta Suvorova - Rezuna grāmatās vēl 1985. gadā.

https://satori.lv/article/kapec-mes-esam-parsteigti

oh my, arī dramaturgs. es laikam ceru, ka tā luga ir neglābjami zudusi un man nekad nebūs iespēja to lasīt.

Tāpēc diskusijās aicinājām rakstīt lugas pašus strādnieku jauniešus un revolucionāros studentus. No viņu vidus arī radās jauni dramaturgi, kuri deva vērtīgus darbus mūsu repertuāram. Viens no pirmajiem šāda veida darbiem bija O. Grīnberga sarakstītais «Ķēniņš—Jēriņi», ko viņš nodeva mūsu dramatiskajai sekcijai 1926. gada rudenī. Tas bija viens no tiem darbiem, kas visilgāk (šķiet, vairāk nekā piecus gadus) nepārtraukti palika mūsu teātra repertuārā. Šajā darbā bija pamatīgi atmaskota buržuāziskās republikas šķiriskā būtība un tās pērkamie līderi. Lugas autors O. Grīnbergs bija tolaik plaši pazīstams revolucionārās strādniecības darbinieks — lielisks orators un revolucionārs preses darbinieks. Pavisam jauns viņš parādījās mūsu vidū un kļuva pazīstams ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un laukos.
/Atskatoties uz dzīvi. DIVDESMIT ASTOTAIS STĀSTS. MINNA ZĪDERMANE. Padomju Jaunatne Nr.210 (25.10.1967.)/

Strādāju līdz vēlam vakaram redakcijā, mājās bija Paula ar sievasmāti, iebraukušu no laukiem. Pie ārdurvīm no virtuves puses atskanēja zvans.
„Kas tur?" „Šeit Marija Leiko!”
Varam iedomāties sieviešu pārsteigumu, dzirdot aiz durvīm slavenās aktrises balsi, kas neilgi atpakaļ bija ieradusies no ārzemēm. Leiko kopš 1905. gada revolūcijas laikiem dzīvoja un darbojās Vācijā, izvirzījās un izcēlās kā ekspresionistiska aktrise un arī filmu māksliniece pirmajā (mēmajā) posmā. Tika redzēta arī uz Rīgas ekrāniem. Vēlāk ar lieliem panākumiem viesojās Nacionālajā un Dailes teātrī, arī provincē.
Kopš 1933. gada ārzemniece vāciešiem vairs nebija vēlama, un Marija Leiko palika mūsu galvaspilsētā. Viņa bija nākusi apskatīt telpas pie mums Meža Parkā kopā ar Austru Krauzi. Abas dāmas bija apmierinātas, un es viņām izīrēju prāvo ēdamistabu. To bija izgleznojis tas pats Romāns Suta, kas reiz atveda arī savu kollēgu, ja pareizi atceros, Jāni Kalmīti, un teica: „Viš ti, čto nacarapal pjoriškom!” (lūk, ko saskrāpējis ar spalviņu).
Tagad valdīja Kārlis Ulmanis, bija iestājies mierīgs un kluss laiks. Īpaši to varēja izjust, kad starp priedēm sasniga sniegs un gaiss bija tik tīrs un rāms. Manas Īrnieces varēja baudīt pilniem malkiem , pelnīto” atpūtu, kā mēdz sacīt. Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja Splendid Place kino, kur noskatījās Villija Friča un Lilianas Harvejas opereti. Pavisam maz cilvēku nāca pie viņām un reti, ne vairāk kā divi, trīs — Ādamsoni, Grīnbergi, kompanjons Ozols. Austrai un Marijai bija pāris personisku mēbeļu, Sutas zīmēti sarkanmelni ķeblīši, ko viņas atstāja vēlāk aizbraucot Ādamsonam un viņa sievai, bijušajai tautsaimniecības studentei un radiofona ziņotājai Mirdzai Ķempei, vēlākajai boļševiku „dzejas karalienei”. Austra Krauze un viņas draudzene, abas „proletāriāta” darbinieces, dzīvoja no kapitāla. Austrai piederēja neliela firma „Piena Eksports”, kas par brīnumu bija palikusi „neapvienota ” autoritārajā laikmetā. Kompanjons bija Ozols, pusmūža vīrs, tumšu ūsu un skrejošām acīm. Kā prokurists darbojās mans skolas un studiju biedrs, Oto Grīnbergs, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas izglītības daļas vadītājs un marksisma profesors.
/Oļģerts Liepiņš "Tālos atspulgos: mana mūža atmiņas" (1982) 619. - 621. lpp./


Par ko Grīnbergi runāja ar Leiko un Krauzi? Kādas bija viņu attiecības? Vai tās sabojājās pēc iepriekšminētās naudas lietas? Ja par Linardu Laicenu vecvecvecāku arhīvā ir daudz pieminējumu, arī atmiņu raksts, tad par Leiko un Krauzi nav - tik vien kā rakstā par žurnālu "Informators". Kad un kā viņi uzzināja par Lielo teroru? kaut kur te manīju piezīmes, ka Otto esot pats centies izpētīt Laicena nāves apstākļus un viņš pēc tam bija teicis, ka cer, ka Laicena atraitne par šiem apstākļiem neko sīkāk neuzzināšot - pārāk smagi tas esot. bet kā ar Leiko? Viņam bija vienalga vai kaut kādu iemeslu dēļ par viņu nevarēja tā interesēties un runāt?


No vienas puses gribas redzēt "Marijas Klusumu". No otras ļoti negribas.

Dievs slēpjas pustoņos un paēnās. dzīšanās pēc intensitātes un jaudīguma ir lielākā no ilūzijām.