*

jumis ir tāds bluetooth logo bez līnijas vidū

Poll #21709 poke
Open to: All, results viewable to: All

Kurš ir tavs mīļākais pokemons?

Mirklī starp pāreju no sapņu (miega) valstības uz nomodu redzēju, ka skatos pa logu un snieg sniegs. Tik mierīga pamošanās ļoti iepriecināja. Taču tad atvēru aizkarus un... tiešām snieg!

KC

Atnāku mājās, dārgais Valentīndienai par godu uzcepis kalnu ar kartupeļu pankūkām. Perfekti.

Vai ir kāda atšķirība kraukšķī garšā, kad žagariņus cep taukos un kad eļļā?

Vnk mīlu splenic projectorus

Jūtos atjaunojusi savu micēliju Somijā
Šeit viss škiet tik viegli

Pagājušajā gadā manā cibā nebija neviena publiska ieraksta, tomēr regulāri rakstīju slēgtus ierakstus.

mindbound has been deleted and purged.

vakar īsti pa galvu iesita vīra teiktais, ka pasaulē vairs nav neviena labā,
nav nevienas labas lielvaras.

londona ir mainījusies, tā vairs nav britiski uzpūtīga, tā ir jauka, diezgan piezemēta, ārkārtīgi pacietīga un sirsnīga. īstus britus tā arī nesatikām.
no otras puses - londona ir mainījusies, tā ir nolaista, nemīlīga, nesakopta.

no trešās puses, londonā muzeji VISPĀR nav mainījušies. tas nav īsti uz labu, bet nu ko par to.

redzējām ļoti daudz, man ļoti patika, nogurām arī (drusku par vēsu, lai būtu pavisam omulīgi ārā).

Sonnet 104: To me, fair friend, you never can be old

By William Shakespeare

To me, fair friend, you never can be old,
For as you were when first your eye I eyed,
Such seems your beauty still. Three winters cold
Have from the forests shook three summers’ pride,
Three beauteous springs to yellow autumn turned
In process of the seasons have I seen,
Three April perfumes in three hot Junes burned,
Since first I saw you fresh, which yet are green.
Ah, yet doth beauty, like a dial-hand,
Steal from his figure, and no pace perceived;
So your sweet hue, which methinks still doth stand,
Hath motion, and mine eye may be deceived:
For fear of which, hear this, thou age unbred:
Ere you were born was beauty’s summer dead.

Fun fact: pastāv diezgan valīda teorija, ka čalītis, kuram šis dzejolis veltīts, ļubestības sākumā ir bijis astoņpadsmitgadīgs, un, kā redzam, dzejolis runā par apmēram trīs gadu periodu.

Klausos kalniņu, menuetu, mielavu, whatever, kārtējā nelaimīgā mīlestība, cerība mirst pēdējā, bet arī tā ir mirstīga. Vēl gan, maita, turās. Spītīgā kuce.

Vai gribēt sauli ir par daudz gribēt? Es sāku saprast tos, kuri brauc pārziemot uz siltām un saulainām zemēm. Februāris ir fking nomācošs.

http://klab.lv/stats.bml

Jāteic, pati pabrīnījos par diezgan mierīgo "visam reiz pienāk gals" atskārsmi Cibas pazušanas sakarā, jo daudzus, līdz ar to, vairs nesastapu nekad. Bet atkal redzēšanās, nenoliedzami iepriecina.

Gaidot vilcienu, ieklīdu grāmatnīcā un bērnu nodaļā sirdī iekrita šveiciešu ilustratores Johannas Šaibles bilžu grāmata "Reiz bija un reiz būs". Katrā lapā ir tikai viens teikums, taču ļoti iepatikās dizains, ideja un izpildījums, kas ir nedaudz kā ceļojums laikā, no pagātnes lielās pasaules uz sevi un no sevis atpakaļ uz nākotnes milzu pasauli, tā radot iespaidu, ka visi laiki norit vienlaicīgi vai paralēli. Grāmata sākas ar teikumu: Pirms miljardiem gadu veidojās zemes virsa. Un tā līdz pat grāmatas vidum sarūk ne tikai laika nogrieznis, bet arī lapas izmērs. Katrs teikums sākas ar vārdu pirms. Un tad jau pamazām esi nokļuvusi brīnumainajā mirklī pirms aizmigšanas starp sapni un nomodu. Pirms stundas norietēja saule. Pirms mirkļa tika izslēgta lampa. Un tā nonākam grāmatas vidū, kur sagaida mūžīgais tagad. Tagad! Vēlies kaut ko! Vienīgais izsaukuma teikums visā grāmatā! Grāmatas otrajā daļā seko tikai jautājumi. Kā jau noprotat, tie ir par nākotni. No pavisam tuvas uz aizvien tālāku. Cikos tu celsies rīt no rīta? Kas notiks brīvdienās? Ar ko tu sastapsies pēc mēneša? Kad lapas izmērs atgtuvis sākotnējo, grāmata noslēdzas ar jautājumu: Kādu nākotni tu vēlies? Tādas domas laikam vienmēr bijušas nozīmīgas cilvēkiem visos laikos. Kopumā skaists un neparasts Šveices pulkstenis.

pasaule ir siltuma izslāpusi

Burvīgs rezumē par Imantu Vecozolu:

"Viņš glezno kā žāvējas biezpiens. Provokācija - nulle."

Jāpajautā cibiņiem kadā īsti ir pieredze ar savu iepriekšējo auto pārdošanu, kā veicies pašiem, varbūt varat ieteikt kādu servisu, kas nesāpīgi un jauki to nokārto?

... Reiz Meksikā kādā bārā satikās Tarantīno, Rodrigess un Almadovars. Viņi ilgi dzēra, un kādā brīdī starp krēslu un rītausmu viens no viņiem (neviens neatzīstas - kurš) teica - Veči, kā jūs domājat, ja visas mūsu klišejas samiksētu virtuves kombainā un uztaisītu mūziklu (gribētos jau kā "Čikāgu", bet tik stilīgi nesanāks), vai tauta pavilktos?

Viņi piedzērās un aizmirsa, ko runājuši. Bet Odijārs, kurš tikām sēdēja pie blakus galdiņa, bija jau pierakstījis.

nesu zobos vīnogas uz izlietni

Marka uzradās. Kārto autovadītāja apliecību un izskatās labi.

Mīļās meitenes, Velga, Ieva,
Kā tur ir?
Austra, stāsti,
vai atsūti skaistu sapni, un saki,
vai apziņa pastāv ārpus telpas?
Vai tavs vārds tev vēl kaut ko nozīmē, Virdžīnij?
Silvija, Sāra, vai kaut kas ir palicis pāri?
Vai tur kaut kas ir, dārgā Anne?
Vai pastāv mūžība?
Violeta, vai atceries ceriņus?
Elīze, Assia, Unika, jūsu vārdi
nav aizmirsti, Irina, pat ja pastāv tikai taustāmā pasaule,
un aiz tās nav nekā, tikai tukšums,
uz pasaules turpināšanās
ir piesaistīta vārdam, ne ķermenim,’
Žanna, cik skaists vārds, Eleonora – gandrīz kā manējais,
tas ir briesmīgi, tā nevajadzēja notikt,
saproti, Marta, bet varbūt man ir aizspriedumi.
Par spīti tam pasaule notiek ārpus morālās skalas,
ārpus melna un balta,
nav ne elles ne paradīzes, vispār nekā konkrēta nav
un neviens nekad nepateiks pareizo atbildi,
jo neviens nestāv otrpus šai ņirbēšanai.

Man pašai būs jāizdomā, ko es šeit daru.

pērnajā ceturtdienā nokrašoju mammas pēļos (tik sen nebiju palikusi tā vnk pie mammas pa nakti, turklāt vēl slima bērna statusā), sadzēros māsīcas aptiecnieķes brīnumpulverīšus un piektdien laidos vien rīgās un tālāk stokholmās uz telpu orientācijām. ar gudru ziņu termometru līdzi neņēmu.
stokh ir absolūtu lieliska transporta sistēma, sistēmas aplikācija, viss ērti, tīri, smuki, saprotami. un pilsēta (mūsu redzētās nelielās daļas) tāpat
man ir no tiesas žēl, ka viņu imigrācijas politika ir atdūrusies tajā dubļu žļurgā, kur tā šobrīd ir. mums sacensības notika trīs dažādās skolās, otrdienas erebrū ziņas liek noskurināties

bet orient, tātad. dzīvojām 12 min gājiena attālumā no galvenās pasākuma ēkas - midsommerkrassen ģimnāzijas. saulainā un dzestrā sestdienas rītā, ar kādiem 5 grādiem mīnusā, devāmies turp. drīz ievērojAm, ka pretī skrien sportisti, plānajos, īsajos sporta tērpos ar kedām pie rokas. izrādās, grūtajām elefantu grupām (arī mēs elefanti, obv) pirmās dienas starts citā skolā, uz kuru visi diebj labas 10 min telpām piemērotā apģērbā, tik ar pārvelkamām tupelītēm pie rokas. zviedriem tas tāds nieks vien, rādās. mēs gājām savās ziemas jakās, kapucēs un dūraiņos, mēs vēl neesam tajos tēraudos.
pirmo reizi piedalījos sacensībās, kur katram tiek iedots konktrēts starta laiks, noteiktajā minūtē jābūt starta koridorā, starta poga pašam vispār nav jāspiež. izrādās, tā ir ierasta orient sacensību prakse, bet nu es uz tādām nebraucu nekad. stāvu savā koridorā, bik tirinos, jauna, smaidīga organizatoru meitene man kaut ko nosaka, nesaprotu, palūdzu, lai atkārto, viņa samulst, bet beigās tomēr nosaka vēlreiz - just have a fun. un es tā arī darīju. lēnām prātīgi no katra punkta uz nākamo, pārbaudu, vai tur tiešām varēs tikt, baigi nenesos un kaklu nelaužu. uz distances otro pusi tomēr ieķeru azartu un izdaru vienu kļūdu, par laimi to samērā nesāpīgi varēja labot, pazaudēju kādu nepilnu minūti.
stokh ir tātad pasaulē vērienīgākā telpu orient, visvairāk dalībnieku, no 16 valstīm šogad, un slavena ar savām sarežģītajām distancēm. pirms braukšanas papētīju iepriekšējo gadu kartes, oboi, dažas distances man prasīja stundu pie datora vien.
ieskatam pirmās dienas sarežģītākā punkta distance. lai nokļūtu no 2. punkta 3. stāvā uz 3. punktu 5. stāvā bija jādara šis - G trepes uz 2. stāvu, garām M, K kāpnēm uz L, L kāpnēs ārējā zona uz 3. stāvu, tālāk pa J kāpnēm uz 6. stāvu, taisnvirziena krustojumā uz B kāpņu iekšējo zonu, pa to uz 5. stāvu un tad caur telpu labirintiem jau klāt esam.
finišēju 30 minūtēs, pie finiša/starta zonas satieku elīnu, ko zināju pēc skata un vārda, bet rīgās nekad nebijām runājušās. viņa uzreiz mani uzrunā - nu, ka gāja, kā bija. saku, ka viegli! elīna mazliet nobrīnās, jo citi finišētāji sūkstījušies, cik sarežģīta distance, kādi gļuki un tā. elīna tajā dienā noskrēja kā trešā, nākamajā kā otrā un kopvērtējumā ieguva absolūti pārliecinošu pirmo vietu mūsu tantar grupā.
savukārt es pilnīgi negaidīti pirmajā dienā biju iefanojusi 5. vietā, nieka 3 sekundes aiz ceturtās.
starta grupas bija visas dienas garumā, sākot no 10 līdz pat 15, un kas mūs ļoti pārsteidza - nevienam neņēma nost karti pēc finiša, kā tas notiek pie mums. tātad teorētiski jebkurš var saviem vēlāk startējošiem biedriem parādīt karti, bet acīmredzot zviedru mentalitāte pat nepieļauj šādas šmaukšanās iespēju. ļoti labs sabiedrību raksturojošs elements.
svētdien distance bija sadalīta pa divām blakus esošām skolām, vispirms atkal pārsimts metrus pa āru uz otro skolu, tad pa to diezgan daudz bizojamā, ne pārāk grūti, drīzāk čakarīgi veicamas distances un visu laiku liekas, ka vnk neieraugi īsāku ceļu, kas atkal traucē, jo tērē laiku šaubās un domāšanā.
pa vidu distancei bija jāskrien tie paši pārsimts metri atpakaļ uz galveno ēku, man ka neskrējējam tas likās ļoti netaisni, bet pati absolūti vainīga, hh. lielā skola bija konfekte. sarežģīti, domājami, labi paslēpti īsceļi, viena kļūda un esi iepēries vietā, no kuras ārā lai tiktu, atkal 2 stāvi un 3 perimetri jāapskrien. man par laimi tā negadījās, bet samulsuma brīdis bija (lasi, minūti bolies kartē un nesaproti, ko tagad iesākt), uz grūtāko punktu ceļu atradu, bet ne īsāko, diemžēl. pārējais viss bija raiti un finišā 12. vieta.
toties kopvērtējumā saglabāju savu 5. vieto un nenormāli ar sevi lepojos, lūk :)

- no rīta, braucot uz darbu sadusmojos uz motoceklistu, kurš braucot pa apdzīšanas joslu (kaut arī otra josla bija tukša) iesēdās man blaindspotā, tādējadi piesaistot sev pārlieku lielu manu uzmanību.
Šāda stulba, pārākuma sajūta, ignorance un/vai nespēja lasīt satiksmi mani kaitna un motoceklistos līdz šim esmu maz novērojis - parasti tā brauc autovadītāji.
Kaut kad rudenī vienā piegājienā, "braucot pēc iespējas tuvāk ceļa "*labajai*" malai, apdzinu pabraucu garām astoņām (jap, skaitīju, jo adrenalīns teica, ka vajagot skaitīt) pa ātro joslu braucošām mašīnām.

- ir piektdienas vakars un nevaru sagaidīt pirmdienu un darbiņu.

Tikko no aptiekas, dodas paēst un domā, ka obligāti jāatceras iedzert zāles pēc maltītes. Ēdnīcā pie galdiņa satiek draugu, kas arī nesen stāstījis par veselības sarežģījumiem.

Es: Čau, es te piesēdīšu, nolikšu mantas.
Draugs: Nu, es jau gan tikpat kā prom
Es: Tu jau paēdi? Kā Tev ar tiem kuņģa jautājumiem?
Draugs: Pagaidām tālāka risināšana ir uz pauzes, kādu brīdi ēdu tikai vārītus kartupelīšus, putriņas un tādas lietas
Es: Uij, gandrīz slimnīcas ēdiens

/Vēl mazu brīdi saruna turpinās/

Draugs: Negribi uz karnevālu? Izrādās, man +1
Es: Ai, uij nē. Iemaini kādam pret kaut ko garšīgu
Draugs: ... /skatiens/
Es: Āāāāā, I am stupid, I'm so sorry

"She referred to her own libido as an inverted worm, whirling like a screw into the source of her own being"

"Dievs bija iecerējis miegu vienīgi tālab, lai spirdzinātu miesu, un ne tāpēc, lai attēlotu nāvi, jo viņš nebija iecerējis pašu nāvi. Taču cilvēks pats radīja to; Dievs ņēma cilvēka radīto nāvi savās rokās un izlaboja; un tā kā tai ir biedējošs veidols un izskats un cilvēkam bail no sevis radītā, Dievs viņam to parāda pazīstamā, neatlaidīgā, tīkamā un pieņemamā veidā, miegā, lai pamostoties teiktu "Vai dusēt mirušam nebūs nekas cits, kā es tikko jau dusēju?""

/ Džons Donns, Lūgšanas un apceres ārkārtas gadījumos un manas slimības posmi

nezkāpēc es joprojām neesmu atdraugojusies no a. hermaņa ig (nekur citur es viņu nelietoju). kā domājat, cik ilgi vēl, līdz viņš paziņos, ka arī iebrukums ukrainā tomēr ir viena laba, pamatota štelle?

1.5 sek.

Rīt gaidāms augstākais atmosfēras spiediens pēdējos desmit gados. Būs jāpieskata, kādus dančus rīkos mans asinsspiediens.

Sententia in me protervitas pugnat. Neque me adiuvat homo melior facta.

lai arī es to piedzīvoju jau kuro tur četrdesmito reizi, joprojām neviltots pārsteigums - piecos vēl gaišs!

Kas jādara, lai nemaksātu muitu, ja no ASV sūta mazpaciņu privātpersona privātpersonai?

(Sūda tirgotājs neatsūtīja preci uz ASV adresi laikus, lai to atvestu uz Ziemassvētkiem rokasbagāžā, un uz sūdzību izliekas par beigtu.)

varbūt jums ir arī kāda lieliska idejai Londonai?
braucam ar visiem mazajiem susļikiem uz 6 dienām (viena diena Harijā Poterā), esmu jau nobukojusi national gallery, natural history museum un tate.
gribētos pavazāties pa šarmantām ieliņām, svētdienas tirdziņiem, braukt ar autobusu, pastaigāt pa krastmalu.

pirmajā vakarā berlīnē pazaudēju balsi. un ej un iestāsti, ka tas tikai viens auksts štērnītis uz ielas nulle grādos, nevis visa nakts reivos.
bet tā jauki, auksti, bet daudz daudz staigājām, ir dažas brīnišķīgas izstādes (o, Nan Goldin!), vēl brīnišķīgāks berlīnes vaibs pats par sevi.
man laikam tieši šādi vajadzēja - bez liekas agendas, bet ar lērumu ikdienas soļu un skatu.
drusku jau arī mūziku paklausījāmies, i elektroniku, i trāpījām uz Jāņa Petraškeviča pirmatskaņojumu, kaut ko iepirku mauerparka krāmeniekā, nofočējos fotobūdā, un vispār.

Par spīti tam, kad atkal šonakt pazudu grāmatā, līdz attapos, ka pulkstenis ir 4 naktī, diena šķiet salīdzinoši jauka, pat ja maz gulēts. Vienīgi skumji, ka jau mēnesi nesanāk īstenot apņemšanos par aiziešanu gulēt laicīgi (vismaz pusnaktī). Pūces paliek pūces.

P.S. Jānovāc grāmatu galdiņš pie gultas, tas varētu līdzēt.

Salgales pagasta iedzīvotāji protestē pret krematorijas celtniecību.
Slovēnijas valdība apņemas atbrīvot vistas.

Taču beigu beigās iet bojā nevis pasaule, bet Nekrocars. Viņš piedzeras un nokavē pusnaktī plānoto apokalipsi.

1) 1.5 sek.
2) ar visiem šiem īlonu un cukenbergu ārprātiem, draugiem.lv ir cerības.

Dārgie cibiņi, ko jūs domājat par amatierteātriem kā nodarbes veidu? Nesen tīklos pamanīju, ka jau otrais biedrs no iepriekšējās dzīves iesaistījies kādā mazpilsētas amatiertātrī. Turklāt tādi par kuriem nekad nepadomātu.
Kam tas vairāk domāts, pašiem vai tomēr, lai citiem arī prieks? Jūs tādus apmeklējat?