*

Are you gonna pick that shit up when it all comes tumbling down.

es vienkārši absolūti un fatāli neuzticos neoliberālismam apvienojumā ar nacionālismu. nacionālisms kā lubrikants, lai šo visu norītu aŗi ļaudis, kas maybe mazliet šaubās, vai ta nu tiešām nauda ir galvenais... bet - pieķeram klāt drošības jautājumu un valsts atbalstītu rasismu un robežas un Ukrainu - jā, jā, labi, labi, protams, lai jau puiši cīnās

neoliberālisms un performatīva naudas un varas estētika šajā pasaulē ir valdījuši ļoti ļoti sen, un tos - kā masku un kā spēli - lieto arī cilvēki, kas sirds dziļumos tam netic, visa mūsu realitāte ir šo lietu piesārņota, un mēs no tā nevaram izvairīties, bet pie vēlēšanu urnām mēs varam izvēlēties!

es vienkārši to visu no sirds nīstu, un nevis tāpēc, ka esmu pati brīvprātīgi piespiedu kārtā padsmit gadus staigājusi šajā drag, un man vēl tagad ir šādas kultūras elementi - pirmkārt, es esmu Libra Raising, man vienmēr būs posh iezīmes, man patīk cēlmetāli, dārgakmeņi, labi apdares materiāli, visaugstākās iespējamās kvalitātes pārtika un alkohols, haute parfumerie, ar rokām gatavots apģērbs, iet pie kosmetologa, utt utt., bet es to visu redzu drīzāk kā KINK, kā visādas iekāres un augstas dzīves prasības, kas tomēr totāli nav galvenais, tās ir lietas, bez kurām es varu arī iztikt un nekad dzīvē uz tā nebūvētu ētiskas un filozofiskas sistēmas, vai redflagus vai dīlbreikerus, vai kādu apbrīnotu vai neapbrīnotu šo lietu dēļ, jo man reāli pietiek arī ar dieva mīlestību un aukstu peldi svaigā gaisā, es jūtos kā ļoti bagāts cilvēks, arī mežā lasot sēnes, yap, LIBRA RAISING, un es faking nesaprotu, kā tas neoliberālisms var cilvēkus apmāt līdz viņu sirds dziļumiem

es arī reizē apzinos, ka šeit mēs runājam tikai par politiskajām pārliecībām un es šeit, atšķirībā no mākslas, kuru taisu, nepretendēju uz absolūto patiesību
bet vienkārši neprasiet, lai es jūs cienu vai par jums balsoju
labi, es par šo vēl parakstīšu

Par ko man jācieš?

- Pitagorieši uzskatīja, ka ēdiens ir veids, kā pasauli var pieņemt un atgrūst.
- Ko? - jautāja Ome Amigorena.
- Pasauli, - teica Šaša.
- Un kā man tagad dzīvot? Ja visapkārt vieni vienīgi idioti?
Idioti neatsaucās.
- Ir viens labs paņēmiens, kā atmest. Tikai vajag gribēt.
- ...
- Vajag nesmēķēt līdz pusdienām. Bet pēc pusdienām domās pārskatīt dienas pirmo pusi... un to, cik reizes tai dienas pirmajā pusē gribējās.
- Ko?
- Smēķēt. Un pēc tam vajag tās reizes saskaitīt. Un uz papīra lapas uzzīmēt tikpat daudz punktiņu.
- Es nemāku zīmēt.
- Punktiņus māk zīmēt visi. Un vakarā visu vajag atkārtot vēlreiz: cik reizes gribēji smēķēt un cik reizes aizsmēķēji... un apakšā uzzīmēt vēl vienu punktiņu rindu. Un pēc tam tās rindas salīdzināt.
- Es nemāku salīdzināt! Tagad man ir skaidrs, kāpēc tevi izmeta.
- Ļoti interesanti, kāpēc.
- Tāpēc, ka tu esi tāda... - Ome Amigorena nevarēja atrast īstos vārdus. - Drūma. Galīgā nūģene!
Pateica un aizgāja uz savu istabu.

(..)
"Ģimene ir vieta, kur cits citu audzina, lai arī necer, ka kaut kas varētu mainīties."


(..)
"Atradināt Omi Amigorenu no cigaretēm var, tikai jokojot.
Nekādā gadījumā ar varu.
Un visi visu laiku jokojas.
Jau nelabi metas."

Ļoti labi un konservatīvi vēlēšanu rezultāti. Ne Šlesers, ne Jūlija nav uzvarējuši, ZZS sodīti par savu liekulību. Tagad galvenais lai AS nesapinas meistarībā iekšējās cīņās par varu. Vēl viens pozitīvs moments, par kuru nebiju iedomājusies, bet nupat izlasīju - pašpasludinātajos cilvēktiesību jautājumos nepietiek 20 deputātu, kas varētu iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā.

Šī ir kurā reize kad Šķēle uzvar vēlēšanās?

KC

Es ticu tev
Es ticu sapņiem
Es ticu visam, ko man stāsta
Ja mani kādreiz nenoglāsta
Tad neticu es vairs nekam

/Kārlis Vērdiņš, pirms gadiem 20+, citēts pēc atmiņas/

Es jau labprāt nopirktu lietotu Bianchi Pista rāmi labā stāvoklī, bet šaubos, ka tam var uzlikt dubļu bleķus.

Ukulele apology video.

Domāju, ka šajās vēlēšanās nebalsošu, jo nav vērts – jūs tāpat visi nobalsosiet par Progresīvajiem.

Subaru.

Kukaiņu pase.

Šis varētu būt viens no sapņiem, par kuru droši varētu teikt, ka tas neko daudz neatšķiras no nepatīkamas īstenības. Jo īpaši, ja sākumā nepaskaidro, ka tas bija redzējums miegā. Liku kastītēs krāsu tūbiņas kopā ar augļiem pēc to krāsām. Tad man kaut kur bija jāskrien, visu ātri sametu drēbju skapī un devos prom. Pēc nedēļas bija bail vērt vaļā skapi, jo atcerējos par tur atstātajiem augļiem. Kāds stulbums ko tādu glabāt sapnī! Tomēr saņēmos uz lielo tīrīšanu, vēru vaļā durvis un pamodos ar milzu atvieglojumu, ka tik traki ar manu atmiņu vēl nav.


Bija domāts "glabāt skapī", taču saglabāšu šo jauko pārrakstīšanās kļūdu.

jaunākais politiskais skandāls kārtējo reizi man apliecināja to, ka baltie hetero vīrieši lielākoties ir trešs, un arī, tie, kuri sevi identificē ar liberālajām vērtībām, tās ir apguvuši tikai retorikas līmenī, dziļāk iekšiņās saglabājoties tai pašai vecajai mizogīnijai. Pēdējās attiecības man ļoti sāpīgi iemācīja to, ka aiz šķietami progresīvām vērtībām kultūrā un sabiedrībā var būt paslēpies krievu orkam līdzvērtīgs krīps. Pēdējā politiskā skandāla varoņa atkāpšanās teksts instagramā ir neizsakāmi pretīga ilustrācija šim slimīgajam, egocentriskajam narcismam - viss, viss, viss ir tikai ap viņiem un viņu pašsajūtu, un arī pašu veiktie seksuāla rakstura noziegumi viņu pašu acīs ir tikai "apburtais aplis, kas liek zaudēt patiku pret sevi". Man šodien šķiet, ka hetero vīriešiem ir jāaizliedz piedalīties vēlēšanās, jāaizliedz ieņemt jebkādus nozīmīgus amatus (arī kultūras medijos). Komentārus izslēgšu, jo labi pazīstu vēlmi aizstāvēt savējos un krīpu tiesības būt krīpiem.

Product name.

"Recent reports point to a surprising local surge in Christian interest and youth engagement in Sweden and France."

Tik daudz darba, ka man jau ir sajucis septembris ar oktobri un oktobris ar novembri. Nemaz negribu domāt, kā būs ar decembri.
Un vēl tie mani principi. Biedējoši svarīgi. Reizēm gribētos kādu nolikt malā, lai vieglāk iet. Bet bail - ja nu tieši tas smagums ir tas, kas mani tur taisnu.

Manuprāt, mehāniskās tastatūras un to modificēšana ir diezgan cienījama lieta, bet neesmu paredzējis tam veltīt daudz laika un uzmanības. Atdevu vecākajam bērnam Anne Pro 2 ar brūnajiem slēdžiem un pasūtīju sev vēl vienu Keychron C1 Pro ar sarkanajiem slēdžiem – tieši tādu, kāda man ir darbā. Spēļu datoram ir 8BitDo retro tastatūra ar kaut kādiem klikšķīgajiem slēdžiem. Man ļoti patīk mana darba Keychron C1 Pro – gan pēc izskata, gan skaņas, gan sajūtas.

Nesen kopā ar saviem bērniem noskatījos savu mīļāko japāņu animācijas seriālu – Neon Genesis Evangelion. Kopā ar vecāko bērnu noskatījos arī End of Evangelion, un tagad mēs skatīsimies četras Rebuild filmas.

Vēl mēs noskatījāmies Akira, kā arī Ghost in the Shell un Cowboy Bebop filmas.

Ja kāds vēlas man lēti pārdot savu pilsētas velosipēdu, aicinu pieteikties komentāros.

Pirms divām nedēļām velosipēdam nolūza stūres iznesums, un pirmajā brīdī pat nopriecājos, jo jau sen gribēju glītāku stūres iznesumu, kas beidzot padarītu manu velosipēdu par ideālo velosipēdu (attēlā velosipēds ar veco iznesumu). Nebiju gaidījis, ka serviss nevarēs divas nedēļas atrisināt problēmu, bet tieši tas notika, un šodien saņēmu zvanu, ar kuru tiku informēts, ka iznesumu ar nekādām metodēm nevar dabūt laukā no dakšas. Tas nozīmē, ka vēl vismaz divas nedēļas jāgaida, kad piegādās dakšu. Tad vēl nezinu, cik ilgs laiks, līdz tiks izdarīts darbs. Ļoti nomāc tas, ka nav velosipēda, kā arī paredzamie izdevumi.

GPT-6 Astra Max.

Šodien pirmoreiz mūžā lāpīju caurumu motocikla riepā. Izrādās, ka tas nemaz nav tik grūti. Bet tik un tā priecājos, ka pirmā reize nebija kaut kur ellē ratā uz ceļa.

Pēc 10 gadu pārtraukuma biju rudenīgā izbraucienā ar riteni un burtiski dzirdēju, kā ausīs svilpo vējš. Tad uz brīdi nedaudz sabijos, ka braucu par ātru, un tā pazaudēju vieglo lidojuma sajūtu, kuru tā arī visa brauciena laikā vairs neatguvu. Taču prieks, ka pat ar svešu riteni braucu tik gludi, bija milzīgs. Laikam biju aizmirsusi, cik labs galvas izvēdināšanas līdzeklis tas ir! Visas smagnējās domas, kas pa šo nedēļu jau bija materializējušās melnā svina lodē un spieda plecus, bija kļuvušas tik vieglas kā pūciņa, turklāt daudzas izrādījās nebūtiskas, lai tērētu tām laiku. Ja neskaita, ka saņēmu dažus uzrējienus no privātmāju suņiem un, traucoties garām pamestam ābeļdārzam, man gandrīz uz galvas uzkrita ābols, nekādu incidentu nebija. Un tagad ir tik daudz enerģijas! It kā man būtu iedots pilnīgi jauns ķermenis. It kā būtu izkļuvusi no visiem cietumiem un maldiem, izvīlējot atslēgu no saviem kauliem.
Vai tiešām ikdienā par maz kustos?

Vēl pasmējos par to, ka gribu turpināt lasīt grāmatu, jo laikam nespēju noticēt, ka tā ir jau izlasīta. Jo tuvāk nāca beigu lappuse, jo vairāk centos palēnināt tempu. Tik ļoti negribēju, lai tā beidzas. Un pat ja tā noslēdzās ar vārdiem Kad aiz viņa aizvērās durvis, sāka līt lietus, ir sajūta, ka nekādas durvis nav aizvērušas un tā turpina dzīvot manī. Varbūt tiešām taisnība ir Annas Kvindlenas apgalvojumam, ka cilvēki izvēlas lasīt savās guļvietās, jo lasīšana ir kā starpstāvoklis starp dzīvi un sapņošanu, un mūsu apziņa turpina dzīvi kāda cita prātā. Lai gan es līdz galam nepiekrītu, ka lasīšanas brīdī pazūd prāts, tomēr iztēles robežas gan. Un tad jau prāts tiešām mainās.

No nerediģētu tekstu redzētāja piezīmēm:
fakin hell, tagad man ir jāaizrāda ne tikai par "anglisku sintaksi, kas latviski tā nestrādā, nu lūūūdzu", bet arī par "šādā veidā tekstu veido mākslīgais intelekts, vai mēs varam, lūūūūdzu, neimitēt mākslīgo fakin intelektu"

Pēc trešā oktobra.

Nopirku taktiskās bikses.

Kā jau biju solījis, aizgāju uz klases salidojumu un parādīju urlām, kā es pīpēju cigareti.

Kādas dejas praktizē 40 gadnieki ar lumbar spine problēmām? Dejas ar partneri.