*

No reklāmas: Simtiem cilvēku iecienīts krēms!

- vakar laikam pimoreiz bija tā, ka uztaisīju māmiņai brokastis un viņa man vēlāk prasīja recepti.
Maltas ķimenes - sāls - pipari - viens mazais čili - 4 tomāti - 3 sīpoli - viena paprika - viens vesels ķiploks - turku zirņi - pētersīļi.
- KC

M man parādīja savu filmu. tā ir filma par ballītēm, un man ļoti nepatika tajā sevi redzēt. es arī sevi tā ikdienā neredzu. vai tiešām es vienmēr smaidu ar kaktiņiem uz leju? esmu daudz par šo smaidu domājis – man šķiet, ka tas ir tāds safe smaids, kas var būt piekritējs visām situācijas interpretācijām, tas vienlaikus smejas un raud un neko nesaprot. es esmu smaidījis arī ar kaktiņiem uz augšu, bet tas ir bijis ļoti lielos laimes brīžos un tikai ļoti tuvu draugu starpā.

sapnī biju piknikā mežā pie melnezera. sēdēju pie saulē balināta pelēka koka galda. manā priekšā auga koks, kas starp visu zaļo lapotni un skujotni vienīgais bija sārtām skujām un baltu mizu. tas bija apvīts ar tādu kā efeju, kas izskatījās pēc lielas un sārtas čūskas – tās lapiņas apliecās ap savu stumbriņu it kā tās apņemtu cilinindru, un lapiņas saulē mirdzēja kā zvīņas, bet zem tām tikai zariņi un tukšums, tāda doba rozā čūska. kokā bija arī dobums, kurā pēkšņi saskrēja īkšķa lieluma melnās skudras, un tad visa čūsku efeja sevi atdarīja, ataudzēja no koka, atkāpjoties no augšas uz leju, atstājot un atklājot stumbru baltu. tas bija tik skaisti un tik detalizēti!

tad manā klēpī ielēkušas ūdeles rīklē nomirt ielīda cirslītis.

pēc tam es biju skolā, darbā, un ieklīdis kādā dīvainā vannasistabā gleznotavu stāvā, kura gaitenī bija divguļamā gulta ar M. vannasistaba bija bez gaismas un ar krītainām sienām, kas sasmērēja manu ādu un vienīgo apģērbu (melnas apakšbikses) baltu, un es nevarēju saprast, no kurienes šajā tumšajā telpā nāk skaņa, kas līdzīga seklai elpošanai vai arī elpināšanai. es piegāju pie ventilācijas atveres, caur kuru redzēju citu tukšu telpu, un skaņa nāca no tās.

kāds manuāli ar savu elpu ventilēja telpu.

the fear, the wasting away, the tortured extinction, the obstinate means of resistance, the naive beIief, the famines that go unmentioned, the trepidation, the stubborn determination to learn, the imprisonments, the hopeless struggles, the withdrawal and isolation, the arrogant powers, the blind wealth, the maintenance of the status quo, the numbness, the hidden ideologies, the flaunted ideologies, the crime, the whole mess, the ways of being racist, the sIums, the sophisticated techniques, the sirnpIe games, the subtle games, the desertions and betrayals, the unshrinking lives, the schools that work, the schools in ruin, the power plots, the prizes for excellence, the children they shoot, the computers, the classroorns with neither paper nor pencils, the exacerbated starvation, the tracking of quarry, the strokes of Iuck, the ghettos, the assimilations, the immigrations, the Earth's illnesses, the religions, the mind's illnesses, the musics of passion, the rages of what we so simply call Iibido, the pleasures of our urges and athletic pleasures, and so many other infinite variations of life and death. That these commonplaces, whose quantities are both countless and precise, in fact produced this Roar, in which we could still hear intoned every language in the world.

E. Glissant, "Poetics of Relation"

laukā tiešām ir pavasaris, atveru logus un apsēžos uz palodzes, rīta oranžā saule, jumtu baloži ir izlīduši laukā. nez, vai tie mani atceras. kaut man būtu pagalms, pašai savs, kurā iziet, gribu redzēt, kā atnāk pavasaris. šie rīgas jumti ir skaisti, ziemā tos uzlūkot noteikti ir jaukāk, kā klajumus aiz loka laukos. bet tagad, kad tuvojas pavasaris... es atkal un atkal atceros kafkas muzeju prāgā, kur kaut kur bija izraksts no viņa dienasgrāmatas par to, kā viņš, lai cik censtos, nespēj tikt prom no prāgas. es tā jūtos par rīgu. jau kopš te sākām dzīvot apmēram 2003. gadā es uzreiz zināju, ka gribu tikt prom. un aizvien es te esmu. rīga mani padara nelaimīgu un slimu, rīgā ir mani draugi un mīļie, manas atmiņas, manas vietas, mans vārds. rīgas gaiss mani padara zaļu. mani nogurdina trokšņi, nomāc smakas, ir pārāk maz koku.
šīs ir toksiskas attiecības, tas ir pieradums. mans brīvais laiks paiet, tiekoties ar draugiem, tas man ir svarīgi. bet es varētu tikties ar draugiem arī nedzīvojot centrā. es domāju par pārdaugavu, es gribu dzīvot mājā, līdzigai tai, kurā dzīvo lote un roberts, tādā, kur nav pārāk daudz kaimiņu, un ir jauks pagalms, arī eliāna dzīvoja līdzīgā mājā. es tik ļoti gribu dzīvot otrajā vai trešajā stāvā un tāpat redzēt sauli un debesis un gribu pagalmu, tādu, kas ir tikai man un kaimiņiem, un kaimiņus, kuri ir forši un jauki.
jūs pat nevarat iedomāties, cik tas man ir grūti, nevarēt regulāri iziet no mājas, lai ieietu savā pagalmā un tur pasēdētu. jā, man pie mājām ir parks, bet tas ir tik plašs un atvērts, tur staigā visi, es nejūtos droši. tas mani nomāc, tas mani padara smagu.
un varbūt tā nav īsta problēma, tā noteikti neatrodas maslova piramīdas pamatos, es zinu. ziemā vēl ir ok, jo ziemā visur ir līdzīgi. bet tagad, kad sācies pavasaris... es nevaru iet uz autobusu vai vilcienu un braukt uz mežu, jūs taču saprotiet, līdz transportam ir jātiek, un pa ceļam ir tik daudz atvērtu telpu, tā ir pilna ar svešiniekiem, tā izsūc mani sausu. es gribu bez spēka iziet pa durvīm un bez spēka ieiet pagalmā un tur ilgi sēdēt un nerunāt un skatīties sūnās vai mākoņos, es gribu, lai man nav tam īpaši jāsagatavojas vai jāsataisās.
es mīlu savu istabu, tā ir mana un mīļa, bet jau desmitiem gadu es gribu tikt prom no centra, vismaz uz pārdaugavu.

viena no lielākajām kļūdām, ko pieļāvu, bija sākt strādāt darbus, kas saistīti ar tekstu. es sevi nevainoju. tas it kā ir loģiski -- ja kaut kas tev sanāk, tad jāpelna ar to nauda. tā runā. bet rakstīt man patika, ļoti. bet tad nāca filosofijas studijas, kur jāraksta bija tik daudz, tam sekoja prakse jānī roze, tad visādi transkribēšanas darbi, darbs zvaigznē, darbs lsm... kad gana daudz reižu tev jāpiespiež sevi kaut ko darīt, kad nav spēka un dukas, jo pienākums sauc... tas beidzās ar to, ka atverot google docs vai wordu whatever man vnk sākās panika un pretestība. rakstīšana man vairs nesaistījās ar neko patīkamu. bet tā bija vienīgā lieta, caur kuru spēju sevi izpaust, kurā varēju eksistēt ārpus sevis. nu jau vairākus mēnešus, varbūt gadu, nedaru šādus darbus. es vairs negribu tādus darbus. gribu atgūt prieku rakstīt. gribu rakstīt, jo man patīk to darīt, un strādāt citus darbus. man patīk mans jaunais darbs. tas ir īsts darbs, vajadzīgs, nogurdinošs un piepildošs. tas ir īsts darbs tādā pat ziņā, kā audzēt rudzus, miežus, govis, kā pārvadāt lietas ir īsts darbs -- bez tā nevar iztikt, kādam tas ir jādara. protams, visiem darbiem ir sava jēga, es runāju par savu iekšējo sajūtu to darot. es gribu rakstīt tikai tāpēc, ka es gribu rakstīt. jūtu, ka vēl būs japaiet labam laikam, līdz atgūšos un spēšu to darīt. līdzīgi bija ar instrumentu sestajā -- tas man riebās, jo saistījās tikai ar stresu, gatavojoties ieskaitēm, kuras pieņēma trīs skolotājas dusmīgām sejām; ar klavieru gabaliem, kuri lielākoties man nepatika. tas patiesībā ir tik nožēlojami un perversi, tā sagandēt kaut ko, kam vajadzētu sniegt mierinājumu un iespēju izpausties. ir pagājuši 13 gadi un nu beidzot man atkal patīk klavieres, man nav sajūtas, ka nepieciešamas notis vai pareizais veids, kā to darīt. man pietrūkst rakstīšana, bet jūtu aizvien sevī pretestību, grūtības, kas cēlušās no tā, ka ir bijis dažāda veida spiediens darīt to, ko negribu. citi tā var, es nevaru. ja dzīvotu vēlreiz, jau laicīgi darbu meklētu citā jomā, rakstīšanu atstājot tikai sev.

Mājās ir kaut kāds samērā vecs pensionārs, kas lāgā nesūc, nevar saprast, kāpēc, bet vispār strādājot ar to var izbesīties. Viņi noveco un izbeidzas? Vai arī ir remontējami? Man ir Philips.
Skatos rd electronics un nevaru saprast, kas mūsdienās ir labs, strādīgs putekļsūcējs par draudzīgu cenu. Problēma ir paklāji un mīkstais grīdas segums (koka grīdas jau mierīgi var izmazgāt arī ar mitru lupatu).
Ir ieteikumi? Akumulatorīgie vai ar vadu, rokā turamie vai uz grīdas liekamie, ar maisiņiem vai ar konteineriem?
Man joprojām tā rd dāvankarte neizlietota (būtu jel kāds palīdzējis un samainījis pret naudu).
Ak jā, un kā uzvedas roboti telpās ar paklāju, dēļu grīdu, galdu, krēsliem?

bet šo biju aizmirsis: http://klab.lv/users/dienasgramata/799980.html?nc=6 Kā es pavadīju Demakovu uz Indiju

šo pirms divdesmit gadiem atceros: http://klab.lv/users/dienasgramata/800268.html Vai jūs gribētu būt Čegevara jaunībā?

Nopirku lietotu Squier Telecaster.

no noklausītajām sarunām: vakar biju Mūzikas akadēmijas jauno diriģentu skatē, visnotaļ lieliski, bet viens skaņdarbs (Mijo "Skaramušs") bija saksofonam ar orķestri, tas saksofonists tāds puika ar brillītēm un piesārtušiem vaigiem, aizpogājies līdz augšai (nezinu, ko tas nozīmē, bet izskatījās tieši tā) nopūš trīs daļas nonstopā, gabals sarežģīts, tur visu laiku mainās temps utt, tad ir starpbrīdis, kura laikā viņš jau ir foajē un saticis savu meiteni, dzirdu tikai, kā meitene viņam prasa: "Tu vispār redzēji, kur es sēdēju?"

Golden Age.

Granny Smith.

Pirms 20 gadiem 6. martā rakstu:

"kad man bija 12 gadu, tad domāju, ka spēlēšos ar lellēm visas dzīves garumā, kad man bija 22 gadi, tad domāju, ka vienmēr būšu iemīlējusies, jo tad iemīlējos visu laiku, šķita, ka tā būs vienmēr. re kā piekāsu. nav tādu vārdu kā visas dzīves garumā un vienmēr."

Es šogad nepirkšu vairs nevienu melnu drēbi.

Mikrobs.

can't fake it
can't make it

TRAVELNEWS.LV Pētījuma dati rāda, ka 74% restorānu apmeklētāju izvēlas izmēģināt jaunas garšas, dodot priekšroku bagātīgām un interesantām kombinācijām. Visā pasaulē šobrīd ir novērojama pāreja uz drosmīgām, daudzslāņainām garšām, kam raksturīgs asums, izteikts skābums, kūpinājuma un fermentācijas elementi. Arvien biežāk tieši dārzeņi kļūst par ēdiena galvenajiem varoņiem. 60% restorānu apmeklētāju vēlas uzzināt vairāk par garšu un produktu izcelsmi, kā arī par pašiem šefpavāriem.

bļā, krievija iedirš venēcijā. stulbie itāļi.

1) Beidzot saņēmos un uzinstalēju ubuntu. Ekselis bez VirtualBox ir diezgan nelietojams, bet Toms par FruityLoops ir sajūsmā. Galvenais iemesls kāpēc instalēju Linuxu bija tāds, ka Rasas zīmējamā tablete uz Windows lagojās un kārās. Tagad tā vienkārši lido.


2) Šis ir diezgan smieklīgi, jo Kaspars reiz iestādēm uzrakstīja sūdzību vēstuli par to, ka kāds pilsonis kaut ko bija ierakstījis Sviesta Cibā.

Mani nomāc pavasara saule. Patikt patīk, bet arī nomāc. 6 mēnešus būs spilgta gaisma.

oi, šajā dienā pirms divdesmit gadiem es ierakstīju cibā:
"kad es nomiršu, jūs raudāsiet?"

un jūs atbildējāt

bet vispār es kaut kad šodien (vai vakar) izdomāju, ka varētu nostiprināt testamentā savu potenciālo reinkarnāciju (kāpēc potenciālo, es visai noteikti nepaspēšu izrauties no sansāras riņķojuma šīs atlikušās dzīves laikā, tā ka agri vai vēlu neizbēgami atgriezīšos) un noteikt deviņus gadus neizmest manas grāmatas un plates gadījumam, ja es piedzimstu atkal cilvēka izskatā

Izlasot txt, ka kāds devies mūžībā, vienmēr iztēlojos uz viņa pleciem mugursomu.

no noklausītajām sarunām (nekā daudz, tikai aprautas frāzes, kurās galvenais ir intonācija, nevis teksts, taču pamēģiniet iztēloties):
- kāds vīrietis iet pāri ielai un runā pa telefonu, apstājas, paceļ acis pret debesīm un satraukti kliedz: "Es saku - bļaģ! Es saku - pag, pag, pag!"
- pavisam jauns puisis ar meiteni ātri pamet RIMI, neko nenopirkuši un acīmredzami sastrīdējušies vai tuvu tam, dzirdu tikai pāris vārdus, ko saka meitene: "Bendžamins Natanjahu!" un pēc pāris sekundēm: "Es nevaru to atbalstīt!"

DELFI. Atvērtas attiecības nav tikai emocionāls izaicinājums – tās var būt arī fiziski un garīgi nogurdinošas. Atvērtas attiecības nozīmē ne tikai vairāk romantisku vai seksuālu partneru, bet arī ievērojami lielāku emocionālo ieguldījumu. Un, lai gan cilvēki izdzirdot vārdu "atvērts", iztēlojas brīvību, tomēr liela daļa šajās attiecībās tiek pavadīta savstarpējā saksaņošanā un neskaitāmās sarunās.

Es saprotu, ka mums jābūt iecietīgiem un iekļaujošiem pret cilvēkiem ar demences izpausmēm. Tomēr, vai likt viņiem censties pamatot iebrukumu citā valstī un potenciālu starpkontinentāla kara sākumu nav pārāk nežēlīgi?
Pret viņiem pašiem un - jo īpaši - mūsu vienīgo planētu?

a) Nelasu vēstules, kuras negribu lasīt. Baidos no negatīvas informācijas.
Redzu, ka atrakstījis cilvēks, kas, visticamāk, neko labu nerakstīs, tāpēc izvēlos vienkārši nelasīt.
Reiz vēstuli neatvēru kādu gadu, un izrādījās, ka nekā tāda jau nebija.
Analīžu rezultātus neskatījos vēl ilgāk, un arī nekā tāda jau nebija.
Ir cilvēki strausi, un es esmu.

b) Šodien dzirdẽju dzērves!

1. marts kā Jaunais gads! ZInu, ka oficiāli vēl ir ziema, bet man ziema beidzas katru gadu 1. martā, viss. Tik uz augšu, tik uz augšanu!
Laimīgu mums pavasari.

Kņudina pakrūtē pēc K. satikšanas. Kas tur notiek? Pavasaris?

Malvīne bija visskaistākā truse aplokā ar vispūkainākajām austiñām,
Čuči saldi

- uztaisīju atkal ful medames. No bundžu pupām. Nemāku pupu jokus - jūtos kā autists.
- kad kaujas psihopāti, uzvarētājs ir psihopāts
- Linda aizvakar aizlidoja uz Dubaju.

pretīgā, pretīgā, pretīgā krievija

šodien boulderinga zālē esmu uzrāpusies augšā, jaunākais skrien pāri visiem matračiem un līksmi kliedz - man ir jauns muskulis, man ir jauns muskulis!

visi klātesošie uzplauka.

šo ierakstu rastīju gadā kad tranzīta plutons veidoja kvadrātu ar manu natālo plutonu
šobrīd mans natālais plutons ir kvadrātā ar tranzīta jupiteru un es atceros šo:
http://klab.lv/users/usne/2015/04/15/

plutons - vara, nāve, dzimšana, liela mēroga transformācija, dzīvības un nāves robeža, atdzimšana. Fēniks
jupiters - visa paplašināšanas un pavairošnas meistars. visa tā, kas ir. Ceļojumi, piedzīvojumi, ārzemes. Filozofija, ticība, vērtības. Jokers

kvadrāts - vieta izaugsmei caur grūtībām, izaicinājumiem, kas rodas no nezināšanas, apziņas šaurības kādā tēmā.

KC

"Now it will be Dama Dam Mast Qalandar"

trešdien paņēmām pašdienu (nu kā paņēmām, no janvāra sākuma plānojām) un braucām uz vecpiebalgas ārēm distančslēpot. nu bāc, augstienes laikam nav mana stihija jeb kritu vairākas reizes (es līdz šim, manuprāt, no distanču slēpēm nebiju kritusi nekad), daudz kliedzu (pārsvarā, kad devos uz leju) un beigu beigās iekritu ar seju sniegā tā, ka pārsitu degunu. bāc, tik stilīgi. gribasspēku nezaudēju un pa vidu šīm tizluma epizodēm biju šainīga kā maijmēness.
tad mēs bijām Ziedlejās uz pirti un pēc pirmās iegremdēšanās dīķī mani parāva tradicionālā smiešanās (šoreiz par vārdu "deguns" - vai jūs esat padomājuši, cik absurds ir šis vārds?) un pēc otrās gremdes jau pašās beigās, kad vēl siltūdens baļļā stāvēju un skatījos uz mēnesi, mani parāva skaista noraudāšanās.

lai arī pasaules lieliskākā diena (starp citu - pēdējā saules un sala diena), esmu no tās nogurusi vēl pat šodien. tāda sajūta, ka baterija ir nosēdusies un gribas tikai ēst saldu un nekustēties.

uz lka 25gadu salidojumu nebiju, jo nākamajā dienā precējos, uz 35gadu salidojumu nebūšu, jo būšu Romā svinēt kāzu gadadienu.
nu kad tad es tikšu uz salidojumu???

Vakar viena doma iesita sirsniņā - visu nevar izrunāt pie psihologa, dažreiz vienkārši vajag apkārt cilvēkus, kopienu, lai augtu, attīstītos un atlabtu. Šobrīd ir kaut kā ļoti savrupi. Cilvēki katrs savā alā. Savos darbos un nedarbos, savās dzīves, ļoti grūti pašam izkustēt ārā no ierastā vāveres riteņa, plus, inercē paraut citus līdzi. “Kaut kad drīzumā jāsatiekas” tipa ziņas sastājas rindā un vienkārši paliek neatbildētas.

Kā bija tajā Kronberga dzejolī?

Pēc rudens depresijas
nāk ziemas apātija,
tad seko pavasara nogurums,
bet vasarā bažas, ka būs auksta un lietaina
mūsu tā jau tik īsā vasara.

Jo pēc vasaras nāks rudens depresija,
ziemas apātija, pavasara nogurums
un bažas par īso, auksto un lietaino vasaru,
kurai sekos rudens depresija,
ziemas apātija, pavasara nogurums
un bažas par pārāk īso, pārāk auksto un lietaino vasaru,
kurai atkal sekos rudens depresija,
ziemas apātija, pavasara nogurums
un bažas par vasaru, tik īso, tik lietaino, kurai… utt. …

Līdz kādu dienu jutīsi, ka esi pavadījis
visu mūžu ar rudens depresiju,
ziemas apātiju, pavasara nogurumu,
bažām par vasaras aukstumu,
ka tagad tu gribētu dzīvot bezrūpīgi kā cīrulis,
bet esi pārņemts no bēdām, ka tik maz vairs palicis,
līdz tev nudien vairs nebūs (jācieš no)
rudens depresijas, ziemas apātijas,
pavasara noguruma,
nebūs vairs jājūt bažas par auksto un lietaino
vasaru.

LA.LV “Dāmas! Nelaidiet šonedēļ vīrieti brīvībā, ja negribat pavisam pazaudēt,” sociālo tīklu platformā daiļā dzimuma pārstāves brīdina astrologs, astronumerologs Kristaps Baņķis.

Mums ir jāklūst ieklaujošākiem pret cilvēkiem, kas prot lasīt domas un lidmašīnā kāpj atmuguriski

Pēc atkopšanās no saaukstēšanās parasti ir ļoti pacilājoša sajūta un izbrīns, cik viegli daudz ko var izdarīt.

Slimošanas laikā youtube algoritmi piespēlēja diezgan jocīgu reklāmu, kas galīgi neatbilst manai vecuma grupai. Pirmo reizi mūžā man rādīja datorspēļu reklāmu. Intereses pēc pat paskatījos, jo ieinteresēja stāsts par meiteni, kas kopā ar kaķi ir devusies prom no zemes kosmosa kuģī. Varbūt tur būs izdomāti kaķim labvēlīgi apstākļi bezsvara stāvoklī? Interesanti, kā kaķis adaptēsies? Un ko viņi tur pētīs? Protams, nekā tamlīdzīga tur nebija, jo pēkšņi uzradās kaut kādi mošķi, kas laikam bija domāti citplanētieši. Pēc šī garlaicīgā pavērsiena, galīga zuda interese to spēli meklēt, un līdz ar to nosaukumu prātā nepaturēju.

Cibas kontekstā viens no mulsinošākajiem aspektiem ir atklātības līmenis šauros griezumos - mani vienmēr pārsteidz tas, par ko jūs (mēs) esat gatavi runāt un stāstīt vissīkākajās detaļās, bet par ko tajā pašā laikā nerunājat vispār un klusējat. Es to pieņemu kā specifisku šī medija īpatnību, jo citur ir savādāk - sākot no influenceru samākslotajām ikdienām, mākslas vārdā izrādītajām privātuma tiešraidēm un beidzot ar pavisam un galīgi personiskām dienasgrāmatām, kas tā vai citādi nonāk pie lasītāja (lielisks piemērs ir Ludviga Vitgenšteina šifrētā kodu valodā rakstītās piezīmes 1. pasaules kara ierakumos, kur viņš piefiksē, cik reiz ir masturbējis). Cibā ir lietas, par kurām ir nepieciešamība runāt tā, kā tu nekur citur nerunātu, bet tomēr paliek lietas, kas netiek izstāstītas. Viena no tādām lietām, par ko viegli tiek stāstīts, ir atzīšanās vājumos - nevis vājībās, bet tieši tajā, kas var kalpot par iemeslu ievainojamībai. Man šķiet, ka to nosaka neapzināta vēlme "tik vaļā" no kaut kā (biežāk to izmanto sievietes, lai gan Cibā es nemēdzu piefiksēt, kāda dzimuma pārstāvis ir tas, kurš raksta) - uzrakstīt šeit par to, kā (ļoti detalizēti) slimo bērni, kavējas mēnešreizes, nomoka psihiskas problēmas, kāds nodarījis pāri, pasaule un konkrēti kaimiņi ir maitas, taču ļoti reti nākas lasīt par tikpat intīmām un slēpjamām lietām, kas ir potenciāli "pozitīvas", piemēram, ir tik maz ierakstu par iemīlēšanos un tām neskaidrajām, trauslajām sajūtām, kas taču arī mūs padara par būtnēm ar novilktu ādu. Vai kaut ko citu.

Es jums varētu izstāstīt kaut ko ( ... tālāk ... )

Vienā sapulcē izskanēja apmēram tāda frāze: "Šādi uzņēmumi Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, un mūsu uzņēmums ir pats lielākais pirksts."

Izmetu Zsv egli

Latvijas radio: "Iespējas palīdzēt Ukrainai šobrīd patiešām ir daudzas un dažādas. Un katrs var izvēlēties sev saistošāko."

Tas brīdis, kad klasiskās mūzikas koncerta starpbrīdī blakussēdētāja pēkšņi pagriežas un saka: “Man patīk jūsu dzeja.” Un pēc pavisam īsas pauzes piebilst: “Mēs ar vīru reizēm lasām pirms gulētiešanas.”

Gandrīz katru dienu apraudos. Pie
manas mājas ir dzīvnieku fizioterapijas centrs, pilns pagalms pacientu. Reizēm skaļi kauc.