*

1.5 sek.

Skolēnu brīvlaikā bibliotēkā bērni un jaunieši sastopami daudz vairāk nekā parasti. Brīvprātīgi vai daļēji piespiedu kārtā? Tomēr, ja bērni paši izvēlas grāmatas, tad jau var secināt, ka lielākoties nāk tie, kam tagad brīvāks laiks lasīšanai.
"Te ir daudz foršākas grāmatas nekā otrā bibliotēkā!" (skolas?)
"Mammu, es ņemšu divas, jo šī ātri lasās."
"Nu lūdzu, es gribu paņemt visas trīs!"


Vēl jauka sakritība, ka pirms nedēļas igauņu rokdarbniece kopā ar savu menedžeri atveda lellītes izstādei. Tā nu daudzas ģimenes ar interesi skatās, jūsmo un cilvēki mājās aiziet priecīgāki. Līdzīgi, kā reiz teikts par vienu franču rakstnieku: "Viņš spēj saskatīt un uzrunāt pieaugušajos to bērnu, kas viņi reiz bijuši".

man šķita, ka mašīnas rīta skrāpēšanas no ledus un sniega sezona jau ir beigusies

baseinos pamanīju savu bijušo klasesbiedru, par laimi, viņš drīz devās prom, bet man ir skaidrs, ka uz skolas salidojumu jūnijā neiešu. joprojām pārāk trigerējoši, lai arī dažus biedrus gribētos satikt

Satiku Sandi. Viņš esot pārdevis māju un došoties retrītā uz Sierra Nevada.

šodiena tomēr nav labāka. varbūt rīt
ļoti slikti/maz guļu
es arī nevarēju atcerēties dušā, vai tikko nomazgāju dibenu. drošības labad mazgāju vēlreiz
bet dušā nokrita skuveklis, galviņa kaut kur pašķīda un viss, nav. man ir diezgan neaizkrāmēta vannasistaba, baigi nav, kur iemakarēties

Ja kādreiz sociālajos tīklos būs ziņa par manu nāvi, man patiktu, ja jūs uz to reaģētu ar bēdīgās sejiņas ar asaru emodži.

Pirms neilga laika Latvijas televīzijā rādīja 1978. gada filmu “Rallijs”. Nekad iepriekš to nebiju noskatījies. Miglaini gan atceros gan kādu bērnības reizi, kad to iepriekš redzēju televizorā, bet toreiz ātri vien secināju, ka priekš filmas, kam dots rallija nosaukums, tur par ralliju ir pārāk maz, un zaudēju interesi. Šoreiz savukārt stāsts sākotnēji ieintriģēja, taču noslēgums atstāja ideoloģiski tumšu pēcgaršu.

Filma tātad ir par to, ka starptautiska rallija laikā padomju komanda atrod sava žiguļa durvīs paslēptu gleznu, kas rādās esam 2. pasaules kara laikā pazudis meistardarbs. Abi braucēji saprot, ka viņi tiek izmantoti par mūļiem, lai gleznu kontrabandētu pāri valstu robežām. Viņi apsver, ko darīt, un secina, ka ziņot par to varasiestādēm pašlaik nevar, jo tas apdraudēs viņu turpmāko dalību rallijā. Tas ir gan par viņu personiskajām sportiskajām ambīcijām, gan arī par virsmērķi: viņu panākumi sacensībās veicinātu žiguļu starptautisko prestižu un noietu. Tāpēc viņi nolemj rīkoties paši un cenšas identificēt kontrabandistus un nodrošināt, ka glezna nonāk pareizajās rokās.

Ir visai paredzami, kā šo premisu realizētu Holivuda. Braucēji strādātu efektīvāk nekā varasiestādes, visus sliktos apspēlētu, un beigās viss būtu labi. Bet Rīgas Kinostudija nav Holivuda, un padomju kino svarīgāk par tādu stāstu stāstīšanu, kas auditorijai liek justies labi, ir dominējošās ideoloģijas apkalpošana. Un dominējošā ideoloģija cita starpā ir par to, ka valsts visu redz, un valsts varas struktūras būs tās, kas beigās uzvarēs.

Tāpēc filmas stāsts vijas šādi: jau drīz pēc tam, kad rallisti atrod gleznu, par to zina arī milicija. Izmeklētāji nekļūdīgi saprot, kas ir kas, un beigās identificē un noķer visu ar gleznu saistīto personu tīklu.

Taču pirms tam rallisti avarē. Avāriju izprovocē kontrabandisti, lai pārtvertu gleznu. Pēc avārijas braucēji it kā ir dzīvi, bet smagā stāvoklī. Taču finālā tiek rādīts tikai viscaur nobindēts stūrmanis, kurš pārdzīvo, ka pilotam ir devis kontrabandistu viltoto kartes norādi, kā dēļ notika avārija, un stūrmaņa džuse, kura savukārt pārdzīvo, ka stūrmani bija iedrošinājusi turpināt braukt, pat ja viņš sacīja, ka, kļūstot vecākam, pastiprinās bailes no riska un izdzīvošanas instinkts. Par pilota likteni savukārt neviens vispār nerunā.

No vienas puses, var jau sacīt, ka šis stāsts ir labs tieši tāpēc, ka tā nav Holivuda. Neatkarīgi no padomju konteksta tas ir atgādinājums, ka vairumā gadījumu tiem cilvēkiem, kuri nav trenēti cīņai ar noziedzniekiem, nav izredžu, un viņi zaudēs. No otras puses, laika ideoloģiskais fons dara savu, tāpēc stāsts ir arī atgādinājums: Padomju Savienībā nav vietas Džesikām Flečerēm, un pašiniciatīva ne pie kā laba nenovedīs. Un vispār, galvenais, ka visus žuļikus atklāja, un viss pārējais šinī stāstā patiesībā ir bijusi tikai fona informācija.

no rīta feisbukā iepriecināja kopīraits jaunākās paaudzes klitorālo masturbatoru reklāmā ar devīzi "Šitie reāli sūkā!"

Ceļu satiksmes noteikumi – ķīniešu Jaunais gads.

Prezidents Šinra un viceprezidents Rufuss.

Vai jūs gribat dzirdēt, par ko es šonakt sapņoju?

¡Feliz jueves! Que este jueves te traiga alegría, paz y muchas bendiciones. ¡Que tengas un día maravilloso!

Cibisti Rīgā, meklēju telpas (var būt veikala, salona, utt) Rīgas centrā, tuvā vai tālā, uz īri. Svarīgi, lai pirmajā stāvā un ar ieeju no ielas. Ap 100 kv. m. Var būt galīgi remontējamas. Ja jums ir kādi gali, uzrakstiet, būšu superpateicīga.

"Pasaule nav dota tikai man, maniem draugiem, bet to rada un uztur daudz cilvēku, kuri ar savu viedokļu daudzveidību veido pasauli kā kopīgu telpu."

Sims Čelutka

turpinu savu šīsziemas galopu pa eiropu un varbūt jums azotē ir kāds zelta padomiņš Malagai?

(tajā trakajā haikā neiešu, man bail no augstuma, citi haiki gan ļoti vēlami!)

laukos naktī uz sestdienu man elkonī iekoda ods.
niez joprojām

vēl es redzēju taureņus un kāšus, bet to vajadzēja ierakstīt cibā uzreiz, nu jau tas pavisam nav aktuāli.

Kontaktimprovizācija ir laikmetīgās dejas ecriture feminine

Lūdzu iesakiet kādu foršu un demokrāisku kafūžnieku Jūrmalā, iekštelpās.

"cловакия требует"

"kā saucas tās vietas Latvijā, kas ir kā tēvzeme, Vidzeme un tādā garā?"

skatos līnenas skaistumkaralieni, liepājas viesizrāde, droši vien neziniet, tur kaut kādi īrijas lauki, drausmīgi nolaista māja, traka māte pretīgā naktskreklā, pusizkritušiem matiem, applaucētu roku, lej čuras izlietnē, meita gudra, kustību traucējumi, no visas sirds nīst māti, kas piesējusi viņu nolemtajai vientulībai.

ik pa laikam zālē uzvirmo sastāvējusi, vecu, ne pārāk koptu māju vai cilvēku smaka. un tad man blakus sēdētāja cēliena vidū atver rokas somiņu, izņem blašķīti un trīs reizes iedzer

lustra, priekškars un

——-
grūti skatāma, bet spēcīga izrāde.
kas tā pēdējā dziesma? šausmīgi dzirdēta, īriete (imo)

What a shame.

Studio Ghibli "The Boy and the Heron" ("How Do You Live?") tematiski ir par Miyazaki sāpēm un nožēlu par to, ka nav spējis rast sev pēcteci.

Tā kā atmiņa ir nedaudz pasliktinājusies, mēģināšu šeit sev piefiksēt, kā izvērtās projekts wannabe lasīšanas vēstnese (tāda loma man iedalīta, jo ik pa laikam lasu bērnu grāmatas). Nebiju sajūsmā, bet nu saņēmos un darīju to mazumiņu, kas manos spēkos, jo mīlu grāmatas. Kā cerībai ceļavārdi tika iedota frāze, ka pat no cirvja kārta varot izvārīt zupu. Nujā, protams. No uztraukuma aizmirsu ne tikai visu izdomāto scenāriju un sakāmo, bet arī stādīties priekšā, taču ar brīvu improvizāciju tiku kaut kā cauri. Novērtēju to kā izgāšanos, lai gan vienmēr prieks, ka tajā vecumā bērniem ir dabiska interese par grāmatām, līdz ar to nav nemaz tik daudz jārunā.   Nospriedu, ka vairāk jārunā ar vecākiem, jo galu galā viņi ir tie, kas bērnus te vedīs.  Tā kā biju diezgan skarbi novērtējusi savu sniegumu, nodomāju, ka pēc šāda neprofesionāla haosa otra grupiņa nākamajā dienā visticamāk nenāks, jo audzinātājām esmu radījusi drausmīgu priekšstatu. Tomēr, man par pārsteigumu,  atnāca (droši vien no malas neviens neredz, cik ideāli viss ir izdomāts, bet kāds ramtairīdi beigās sanāk). Tā nu nepaspēju nobīties. Vismaz bija kaut kāda struktūra un vēstījums, taču varbūt bērniem bija daudz garlaicīgāk. Savā pesimismā pat nebiju sagatavojusi sīkas dāvaniņas, kā iepriekšējai grupiņai. Vēl pabiju lasīšanas pasākumā, kur uzzināju, ka jauniešiem un bērniem ļoti patīk Luīzes Pastores grāmatas. Pēc tam izskraidījos gandrīz pa visiem Rīgas Narveseniem līdz atradu bērnu lasītveicināšanas žurnālu "Lasis". Bērnībā man noteikti tāds patiktu. Tur  ir jauks Luīzes Pastores stāsts par kādu klasi. Pēc tā izlasīšanas guvu apstiprinājumu savām šaubām: vai tiešām kalpoju bezjēdzīgām lietām? Un cilvēki parasti izkāpj uzreiz nākamajā pieturā, līdz ko sapratuši, ka ir iekāpuši nepareizā vilcienā, nevis vāc tam pierādījumus.

Kādu bezvadu skaļruni labāk pirkt, kādām fīčām tur jābūt? Es skatos uz to, kas patlaban ir Maximā uz atlaidēm par 13 eiro, būs labs? Dārgu nepiedāvāt.

Straumes "Oskars", man liekas, iezvana tādu jaunu ēru animācijā, kad budžets, tehnoloģijas, kino zvaigznes vairs nenosaka daudz, bet visu nosaka režisora vīzija, rūpīgs darbs, un stāsts (story) ko vēlas izstāstīt.

Būtu interesanti, ja Zilbalodim sanāktu sadarbība ar Studio Ghibli (Miyazaki), vai Studio Ponoc (kas noteiktā veidā ir radusies dēļ tā, ka Miyazaki nespēja atrast sev pēcteci).

Straumes stāsts man sasaucas ar Miyazaki Nausicaa pasauli (jeb oponē tai), kā tāda ekoloģiskās katastrofas izdzīvotāju perspektīva - bet Straume kā cilvēcisks, nevis tehnoloģiski militāristisks (vardarbīgs) stāsts.

Pienāca elektrības rēķins... Principā dubultā līdz šim lielākajam rēķinam, viegls šoks. Būs atkl jātērē laiks, lai atkostu aiz kam tā.

Vakar vārdadiennieks, sveces nopūtis, teica ka neko nav ievēlējies, jo viņam viss dzīvē esot visbrīnišķīgākajā kārtībā, lūk šie ir vaibi ko manifestēju sev atlikušajai dzīvei.

1) 2 sek.
2) šodien vedu bērnu mazpadsmitgadīgos draugus kalnos. Noliku Tomu priekšā par galveno ceļvedi, pats beigās pieskatīju atpalicējus, kamēr Rasa tapat pa vidu plivinājās.
Vārdsakot, bija patīkami salīdzināt kā uz grūtībām reaģē dīvānā augušie bērni un kā kalnos augušie. Toms vispār kā zivs ūdenī. Nesaprotu no kurienes tādam skaliņam tik liela izturība.

Sveiki!
Kaut kad sensenos laikos, kad varavīksne vēl nozīmēja tikai varavīksni nevis LGBT kopienu, tika lasīta grāmata par hipiju komūnu uz salas kaut kur āzijā, tur bija arī kaut kādi bandīti kuri audzēja zālīti un tie hipiji viņiem to zālīti fenderēja. Viņiem niki bija multeņu varoņu vārdos un lai nokļūtu tajā vietā, kur tā komūna bija apmetusies vajadzēja nolekt no diezgan augsta ūdenskrituma.
Ceru ka cibas kolektīvais intelekts zinās, kā to grāmatu sauca.
Paldies.

no noklausītām sarunām:

Kādā pasākumā divi skolas vecuma jaunieši: "Pagājušoreiz te bija visa Prāta Vētra. Pilnā sastāvā. Es viņus labi pazīstu. No Engures. Tur gan vairāk Roga, man ar viņu, nu, tā, ne pārāk. Bet galvenais viņiem ir... nu, galvenais... vokālists ar to saldo balsi... (ātri ieguglē telefonā) Reinis Kaupers!"
Viņš viņai uz ielas ar sunīti: "Piecdesmit? Piecdesmit?!!! Es dvieļus uz septiņdesmit mazgāju!"
Velosipēdists koši oranžā apspīlētā tērpā un spoguļsaulesbrillēs, šķērsojot pāreju pie sarkanās gaismas, stāsta līdzās skrienošajam mazāk košās drēbēs, bet arī spogulenēs: "Es, kad krītu, zin, ko es daru?" (tālāk nedzirdu, jo gaidu iedegamies zaļo)
Viņš un viņa skrien līdzās, viņa saka krieviski: "Ņemot vērā, Koļa, ka tava dzīve jau ir sabeigta, nu, ko es tev varu dot?" (man šķiet, ka turpinājumā viņa teica "Ja nu vienīgi seksu", bet neesmu drošs, jo biju jau pabraucis garām uz riteņa un nesadūšojos piebremzēt, lai noklausītos līdz galam)

1) 1 sek.
2) ļoti skaista runa:
https://youtu.be/bk7joCi-gXs?si=NGd31jEkPKMOzAlg

Skatos japāņu animācijas filmu un atcerējos, ka ir iespējams cienīt arī citu kultūru un valodu. Apkārtējā troksnī uz laiku bija aizmirsies.

Pamanīju sludinājumu, kurā tiek tirgota šī grāmata. Viena no bērnības traumām - tā jebkurā brīdī spēja uzdzīt pusaudžu depresiju, atšķirot un izlasot pāris rindkopas ar jautru rotaļu un saviesīgu izklaižu aprakstiem (paredzēta pieaugušo auditorijai)

Grūtākais uzdevums šovakar bija saprotami paskaidrot septiņgadniekam vārda paradokss nozīmi. Agrāk tas bija viens no msniem mīļākajiem vārdiem, bet tagad prātā nāca tikai stulbi standarta piemēri. Varbūt pati vairs neko nesaprotu.

ゴキブリとドブネズミ。

ko es šodien darīju. strīdējos ar chatgpt, jo duraks nemāk rēķināt, turklāt. ar stundas atstarpi uz pilnīgi to pašu jautājumu (pārkopēju no pirmā) iedeva nozīmīgi citu rezultātu. es viņam teicu, nu camõn!

klau, bet man jautājums. piemēram, līgumus cilvēki dod pārskatīt, sastādīt utt. kādā formātā tas notiek? iesniedz worda failu? vai iekopē visu 10 lappušu tekstu jautājuma lodziņā?

man patīk, ka līdz šim izmērāmi lielākos panākumus Latvijas kultūrā saņēmis cilvēks, kurš acīmredzami dara sirdslietu savam priekam, nevis aiz godkāres un vēlmes paspīdēt. Ļoti atsvaidzinoši pēc small talka maigās varas dominances, mazajām parisām hiltonēm un japijiem, kuru galvenais radošais iegudījums ir dzīves veiksminieku tipa selfpromoušans.

Žēl, ka nemākam atmaksāt ar cieņpilnu (ne)sagaidīšanu, tā vietā mokot nogurušus introvertus pēc transatlantiska lidojuma. Skatīties tās reportāžas bija fiziski nepatīkami (īpaši neskatījos).

Viena lieta, pie kuras es piekasos latviešu autoru literārajos darbos, ir varoņu vārdi. Nu, nereti varoņu vecums neiet kopā ar viņam dotu vārdu, vārdi ir pārāk moderni. Nu, ir taču kaut kādas tendences vārdu došanā. Un, jā, ir arī vārdi, kas īpaši nenoveco, piemēram, nez, Anna, Marta ir visādos vecumos, bet Dace, Līga, Zane, Sandra nav izplatīti cilvēkiem, kas jaunāki par, nu, teiksim 35. Varbūt ar vīriešu vārdiem mazāk tā - bet tas pats Uldis, nu, uzreiz iedomājos vīrieti 40+. Ar to es tikai gribu teikt, ka gribu, lai autori piedomā pie savu varoņu vārdiem (gribēt nav mirt).

++
tas man atgādina, ka vienreiz Rīgā naktī viens iedzēris kungs mani apstādināja un teica: hei, gribi triku? es uzminēšu, kā tevi sauc. kurā gadā esi dzimis? ja es vinnēšu, tad tu man iedosi cigareti. es pateicu gadu, viņš uzminēja ar otro reizi. lūk, tā. cigarete iedzērušajam kungam.

"wait, I'm still naming it"

es protams ļoti brutāli vispārinu, un šī ir skala, bet esmu pamanījusi, ka neirotipiskie mākslinieki vienmēr ir vairāk norūoējušies par panākumiem, atzinību, pašapziņu, utt., kamēr neiroatšķirīgajiem rūp vienkārši kontakts, viņi priecājas kā bērni par visvienkāršāko pazīmi, ka kāds ir sapratis, ko viņi mēģina teikt.

Erin Manning defines a neurotypical (privileged) body as a body fully in control of its usefulness

Set.

Recuerda que los días son más bonitos si sonríes. ¡Feliz jueves!

Rasa dabūja 2.vietu pilsētas dzejoļu skaitīšanas pasākumā.

Mohammed.

The slave flatters; the complete moralist rebukes.

The modern world must somehow be made to understand (in theology and other things) that a view may be vast, broad, universal, liberal and yet come into conflict with another view that is vast, broad, universal and liberal also.

/ G. K. Chesterton

ja viss ir pārāk ērti, ja nav vairs jākustās, tā ir kā puve, pelējums, kaut kas tāds kas ēd un kakā vienā vietā, kā zemākie meža slāņi bet slapji, kā purvāji bet smirdīgāki
ir tik daudz stāstu kuri notiek tāpēc ka kādam bija jānogādā ziņojums, vēstules bija jāgaida ilgi bet tās nozīmēja vairāk, es varu sazināties ar tik daudziem cilvēkiem šajā datorā, pārāk daudziem, man reibst galva, es nemāku apstāties
es nogurstu visu laiku
es negribu dzīvot meža vidū es vienkārši gribētu laikam lai viss nav tik ļoti ātri sasniedzams
vismaz man ir maz naudas