*

Rubrikā "drucenes, kuras žēl salabot": starpautisks

No reklāmas feisbukā: “Tu vaino kurpes. Bet problēma parasti ir tavas zeķes.”

3 sek.

"Noziedzies vien, noziedzies pati pret sevi un dari sev pāri, mana dvēsele; bet vēlāk tev vairs nebūs izdevības sevi cienīt un godāt. Jo ikkatram ir tikai viena dzīve, viena vienīga. Taču tev tā ir gandrīz beigusies, un tajā tu neesi gādājusi par sevi, bet gan rīkojusies tā, it kā tava laime būtu atkarīga no citām dvēselēm... Taču tie, kuri uzmanīgi neseko savas dvēseles tieksmēm, neizbēgami ir nelaimīgi."

Marks Aurēlijs - Meditācijas

Man vecuma blakne nav tikai tizls un resns rumpis, pastiprinās arī vientulības sajūta. Tas pats vecais Raiņa kalnākāpējs. Dzīve bez aizmugures, ja krīti, tad neviens vairs neskrien ar spilvenu. Nomāc bailes un nedrošība. Visu laiku baidos no sliktām ziņām. Nespēju atvērt pat darba epastus. Esmu jau nokļuvusi uzraugāmo darbinieku sarakstā. Raudu par katru nieku.

"just because you don't give up doesn't mean you will make it" // ok bro

Nedēļas nogalē ar motociklu nobraucu apmēram tūkstoti kilometru, no kuriem mazliet vairāk nekā pusi kopā ar Ilmāru.

Man diezgan patīk braukt kopā ar viņu. Piemēram, vakar pēcpusdienā mums bija apmēram šāda saruna:

- Ilmār, ēst gribas?
- Baigais bads.
- Ok, tad braucam pa taisno atpakaļ un meklējam, kur paēst? ...vai tomēr caur kalniem?
- Caur kalniem!

"I left the Church of England because there was a huge bundle of straw. The ordination of women was the last straw, but it was only one of many. For years I had been disillusioned by the Church of England's compromising on everything. The Catholic Church doesn't care if something is unpopular."

/Ann Widdecombe

otrā vasara, kura man asociējas ar Ansi Pavasari

Nāciet uz Bites telti Lampā, parunāsim par labākajām planšetēm skolēniem un studentiem.

Šovakar atkal gadījās nokļūt tādā grāmatā, kur viens no sižeta virzītājspēkiem ir cilvēka spēja izdarīt izvēli, kādu no neviens no viņa negaida (iespējams, arī pats stāsta varonis ne). Tā parādot, ka iespējams pārlekt pavisam citā dimensijā, jo tomēr brīvā griba eksistē. Lai gan varbūt arī iepriekš ir paredzams, ka cilvēks mainīs ierasto uzvedību un salauzīs it kā paredzamo nākotni. Uz brīdi iedomājos, kā būtu, ja varonis neko nemainītu un mūžīgo atkārtošanos neuzskatītu par sprostu, bet par iespēju?

Kādas atsauksmes par virālo animi Chainsmoker Cat? Mani interesē koncepts, bet vispirms labāk ievākt info. Tik daudz elementu vienlaikus cīnās par manu uzmanību, ka baidos iztērēt savu limitēto laiku.

Daudzi vīri vēl man nāvi.

Īstajā dzīvē es esmu amerikāņu reperis 50 Cent.

Sakrāmēju malku. Strēki it kā ir taisni, bet zāģēt tomēr foršāk.

“Tavs krāna ūdens laikmets sākas tagad” (reklāmas devīze)

Visu dienu zāģēju malku. Man patīk zāģēt malku.

To nu gan negaidīju, ka vēlīnajās pastaigās ar suni varēs sastapt dažādas mazas radības. Pie ežiem jau pierasts, turklāt tos bieži sastapu arī Rīgā, kad ap pusnakti devos izmest bioatkritumus un izvēdināt galvu. Te meža tuvumā nav, bet vienu vakaru sastapu āpsi, bet šovakar caunu, kuru sākumā noturēju par ļoti tievu un garu kaķi. Interesanti, kādi vēl dzīvnieciņi gadīsies ceļā šovasar?

laligaba mājaslapai uzbrukuši hakeri. neparasta izvēle.

citreiz mugurkaula izliekums krūšu daļā ir tāds, kas nemaz neļauj atbalstīties uz diafragmas ne elpojot nedz arī ceļot augšā rokas, un tad ir arī nedroši taisīt ritentiņus un tādas lietas
labās ziņas ir, ka mugurkaula izliekumus un līdz ar to arī kustības biomehānisko loģiku var actually mainīt pāris! mēnešu! laikā!

Divus vakarus pēc kārtas tik brīnišķīga saules gaisma! Pamazām sāku iemīļot šo pilsētiņu, kopš esmu atradusi jaunas vai senaizmirstas pastaigu vietas. Lai gan arī iepriekš dzīvoju ļoti zaļā vietā.

Nesaprotu, kāpēc tik skaistā laikā izlasīju nelabumu uzdzenošu grāmatu. Varbūt tāpēc, ka tik ilgstoši biju atlikusi tās lasīšanu un iepriekš jau nevar nojaust, kurp lasīšana aizvedīs. Tā nu beidzot to atšķīru, jo man patika valoda un ūdens klātbūtne, līdz vairs nemanīju, kādā glumā un depresīvā pasaulē ieslīdu. Kamēr galvenais varonis runāja par sevi un vēl nebija sācis stāstīt par ģimeni, likās, ka viņa nomāktība palēnām pielīp arī man. Un sāku jau nožēlot, ka esmu izvēlējusies lasīt ko tādu.
Tā kā tur ir arī diezgan poētiski apraksti, sākumā nespēju izskaidrot jocīgo sajūtu, kāpēc lasīšanas brīdī ir tāds kā pretīgums. Protams, lasīt par ģimenes tumšiem noslēpumiem vienmēr ir diezgan mokoši, jo var taču būt arī laimīgas ģimenes. Tikai grāmatas beigās sapratu, kāpēc autorei vajadzēja novest lasītāju tādā pašā stāvoklī, kādā atradās galvenais varonis. Atrisinājumu uztvēru pavisam mierīgi, it kā tev pateiktu ko sen zināmu, jau iepriekš starp rindām izlasītu. Taču līdz pēdējam esi atsacījusies tam ticēt. Tieši tā bija ar šī cilvēka bērnības atmiņām, kuras bija pārāk baisas, lai atcerētos, taču ik pa laikam miglaini uzpeldēja brīžos, kad viņš gribēja saprast patiesību par atgadījumu ar māsu.

Tagad līdzsvaram vajadzēs izlasīt kādu bērnu grāmatu.

Kiberincidentu novēršanas institūcija DZERT.LV

Aizturēto ārzemnieku pagaidu iznīcināšanas centrs bijušās skolas ēkā

Pievakarē biju ielīdusi kaut kādos brikšņos pie dīķa, jo tur ir ļoti skaists skats. Kad nokļuvu atpakaļ uz taciņas, pamanīju, ka kājas iepinušās kaut kādos zilpelēkos diegos un tas apgrūtina iešanu. Pagāja vismaz pāris minūtes līdz tos atpiņķerēju. Varētu būt laba metafora par šo dienu, bet pēc brīža iedomājos, ka vajadzētu beigt nodarboties ar apofēniju, meklēt likumsakarības, kur to nemaz nav. Vai arī ar loģisko prātu mēģināt saprast lietas, kas ir pāri tam.

Kā latviešu kinocilvēki sauc Continuity Girl?

LSM. Dramaturģijas paraugstundā Beļģijas futbolisti Pasaules kausā izglābjas pret Senegālu