*

mazliet priecīgākās ziņās. vakardien atzīmējām 13. kāzu jubileju ar gājienu gar un pa Rauni. man gan no rīta bija kaut kāda panikas lēkme par visu manu dzīvi un es pusi ceļa līdz sākumpunktam mašīnā raudāju. tas nav man raksturīgi. es ļoti reti raudu. bet Raunis bija foršs. gājām no Vaives dzirnavām pa kreiso krastu līdz Dzelzupītes ieteikai un atpakaļ - kādu kilometru pa upi un pēc tam pa labo krastu. sanāca kādi 12 km. ļoti labi, ka K bija iedomājies paķert līdzi neoprēna čībiņas, kuras izmantojam ziemas peldēm. varējām iet pa upi - nesala kājas tik ļoti un vieglāk pārvietoties pa glumajiem akmeņiem, kuri klāj Rauņa gultni. basām kājām tā nevarētu paiet, bet skatpunkts no upes ir ļoti, ļoti foršs. nākamreiz varētu iet no otras puses, atkal līdz Dzelzupītei. pati Dzelzupīte arī ļoti skaista, pagājāmies drusku uz augšu pa to. tāda strauja, ar lielu kritumu, daudzām mazām krācītēm un mikroūdenskritumiņiem. ļoti dzīva un dzīvi apliecinoša.
pēc tam padzērām kafiju Cēsīs un vēl izbraucām līkumu. uzmetām aci Veselavas muižai. tad braucām uz Dzērbeni, bet man spontāni sagribējās trešo reizi apmeklēt Apšu baznīcu. tā ir viena no skaistākajām Latvijas baznīcām. un šis izrādījās īstais brīdis - tur bija vietējais Nikolajs, kurš ielaida paskatīties baznīcas iekšpusē un pastāstīja pagasta aktualitātes. ļoti, ļoti jauks vīrs. tur būtu materiāls garākai intervijai.
tad iebraucām Dzērbenē, kur K nezkāpēc nebija bijis. es biju bijusi. paskatījāmies baznīcu un muižu. parkā salasīju sauju gaiļbikšu. tad iekāpām mašīnā un nezkāpēc tieši skanēja Monopols, kura viese bija cimdu Jettiņas grāmatas veidotāja Elīna. ļoti skaista grāmata starp citu. iesaku. Jettiņa bija no Dzērbenes. tālāk vēl izbraucām caur Drustiem, lai salīdzinātu Dzērbenes un Drustu baznīcas. diezgan ļoti līdzīgas.

šodien auksts un nemīlīgs un bēdīgs. bez mirušā Tora vēl brālis naktī sadzēries bija sarakstījis nepatīkamas ziņas. bet par spīti tam visam atklājām arī sojšlika sezonu - K sojšliks + ugunskurā grilēti sparģeļi + ful medames + salāti no redīsu lapām, gurķenes, sarkanā kāposta, valriekstu eļļas, grauzdēta sezama un mango etiķa + redīsi no dārza + tomāts, marinēti karija gurķīši, avokado + viegli apgrauzdētas tortijas. ļoti ļoti patīkama tā maija ēdienkarte. visādi citādi šī bija ļoti, ļoti neproduktīva diena un es jau jūtu sevī perināmies panikas lēkmi par to.

kad pagājšsvētdien nomira Selfa, es tajā naktī redzēju sapni, kurā pamodos, paskatījos pa logu un ieraudzīju, ka viss mans dārzs ir nošķūrēts un nolīdzināts. es sapnī drausmīgi raudāju un tad pa to lauku skrēja divi kumeliņi. viens vecāks, jau tāds uz jaunzirga pusi, otrs jaunāks. zirgiem bija epizodiska loma šajā sapnī, tas vēl turpinājās tālāk un kopumā tas bija visai personisks, bet šķiet zirgi vienkārši izmantoja to kā platformu, lai uz brīdi ielauztos un atrādītos.

jo - šorīt pamodos ar ziņu vacapā, ka nomiris Tors. un divi kumeliņi pēkšņi makes sense. Tors bija ilggadīgs mana zirga draugs. kad pagājšruden siena krīzes dēļ Marta likvidēja pansiju, Tors bija pēdējais, kas aizbrauca un man bija žēl - tieši mana zirga dēļ. viņi ir ļoti ģimeniskas būtnes, kas veido ciešas draudzības un Tors bija ļoti labs draugs manam zirgam. viņi bija tāda nešķirama trijotne - Radis, Vankū un Tors. mēs viņus jokojot saucām par brāļiem Ilmāriem. Tora saimniece dzīvo Jelgavā, tāpēc viņš bija pa ziemu pārcēlies uz kādu stalli netālu no Jelgavas. bet tur ir ierobežota teritorija un vasarā nav pietiekamas platības ganībām. bija sarunāts, ka viņš uz ganību sezonu atgriezīsies Birzlejās. šorīt bija jābrauc, bet kāpjot treilerī pēkšņi nokrita un dažu minūšu laikā, ar galvu saimnieces klēpī, nomira. viņam bija tikai 16 gadi. viņam gan bija visai smaga emfizēma (astma), krietni smagāka nekā manam zirgam. pavasaris viņiem ir grūts laiks, īpaši, kad strauji paliek silts + viskkas zied. ilgstošās elpošanas problēmas atstāj iespaidu uz sirdi. visdrīzāk vienkārši sirdslēkme (zinu vēl 2 zirgus ar emfizēmu, kam uznākot siltajam laikam strauji palicis slikti un krituši ar sirdi). + vēl stresiņš, ka vienam kaut kur būs jābrauc.
tā zirgi joprojām redzami sēro par Selfas nāvi. Radis un Vankū abi ir ļoti klusi un ieturēti, visu laiku cieši turas viens pie otra, nespēlējas, pat kārumus īpaši nekļančī. likās būs forši - atbrauks vecais draugs Tors un novērsīs domas. nu nekā.

Turpinot par darbu sūtniecībās:

Es strādāju vispirms vienu laiciņu Rīgas Centrālajā slimo kasē, kad tur bija zināms iespaids slimo kasē, kad tur darbojās Lezdiņš, Kārlis Rozenštoks, Kārlis Piens, redaktors un sekretārs; arī es toreiz tiku iesaistīts darbā. No šī darba es diezgan ātri aizgāju, jo man bija dots daudz atbildīgāks uzdevums, proti, es darbojos Padomju sūtniecības uzdevumā, kas šinī sakarībā šeit nebūtu minams.
/b. Līdaces* un b. Ziemeļa intervija ar Otto Grīnbergu. Mašīnraksts. 49.,50. lappuse. Otto Grīnberga arhīvs. 18.02.1961./

*visdrīzāk Emma Līdace

Visādi citādi - priecīgus svētkus!!!

šādā, ar prokrastrināciju piesātinātā, dienā nevar iztikt bez Grīnbergu spama.

Spānijas Republikas Sūtniecība Rīgā

(..) 1936. gada rudens pusē izzinājām, ka Spanijas Republikas valdība ir atsaukusi no Latvijas Spanijas sūtni, kas bija pievienojies fašistiem un uz Latviju atsūtījusi jaunu sūtni, kas pārstāvēja Republiku. Nolēmām apmeklēt šo jauno Spanijas sūtni, lai izteiktu savas simpatijas Spanijas Republikai un viņas varonīgai cīņai pret fašismu.
Kādā jaukā pievakarē devos uz “Romas” viesnīcu. Tur bija apmeties Spanijas Republikas jaunais sūtnis, jo iepriekšējais Spanijas sūtnis - fašistisko dumpinieku piekritējs - vēl nebija atbrīvojis Spanijas sūtniecības telpas, kas atradās Raiņa bulvarī 9. (..)
Ierados viesnīcā un izdarīju vajadzīgo pieteikumu ar portjē starpniecību. Pēc neilga laika man stādijās priekšā cienīga izskata pusmūža vīrs - Ceferino Palencia, Spanijas Republikas sūtnis, kurš runāja skaidrā franču valodā. (..)
Lai gan šā nepazīstamā cilvēka rokās biju atstājusi sava apmeklējuma rakstveida pierādījumus - pašrocīgi rakstītu vārdu, adresi, tomēr optimistiskā noskaņojumā atgriezos dzīvoklī. (..)
Jau no paša sarunas sākuma paziņoja, ka uzskatot par savu pienākumu pateikt, ka viņš neesot komunists. Viņš piederot spaņu kreisajiem republikaņiem, tā sieva Izabella Palencia esot Spanijas Republikas sūtne Zviedrijā - pazīstamās Aleksandras Kollontajas personīga draudzene; Izabella Palencia piederot Spanijas socialist partijai, bet viņa dēls un meita piederot Spanijas Komunistu partijai. (..)
Šī audience deva man iespēju nodibināt lietišķas attiecības ar Spanijas Republikas sūtni Ceferino Palencia. Norunājām, ka arī es strādāšu Spanijas Republikas sūtniecībā. (..)
Atrodoties Spanijas Republikas sūtniecībās dienestā, man bija pieejama literatura, ko saņēma sūtniecība no Spanijas. Šīs literaturas starpā bija arī Spanijas Komunistiskās partijas izdevumi no kuriem varējām dabūt daudz vērtīgu ziņu par proletariata starptautisko cīņu pret kapitalistiem, par šīs cīņas veidiem, metodēm un panākumiem. Saņēmām Vakareiropas valstu komunistisko partiju izdotās grāmata, laikrakstus, žurnalus, plakatus, aģitācijas pastkartes. Fašistiskajā Latvijā tas viss bija noliegts. (..)
Tomēr bija jāpastiprina konspiracija un modrība. Kā sūtnis Palencia, tā arī es mēs bijām novērojuši, ka pie Spanijas Republikas sūtniecības telpām, Raiņa bulvārī, kanala pusē zem liepām aizvien pastaigājas šaubīgas personas. Latvijas komunistiem, sakarā ar biežām kratīšanām viņu dzīvokļos, liela daļa Ulmaņa izspiedzes aģenti bija pazīstami. Tāpēc starp personām, kuras klaiņoja Spanijas Republikas apkārtnē, nebija grūti uzzīmēt politpārvaldes špikus. (..)
No sākuma literaturu es vienkārši ieliku portfelī. Vēlāk gāju caur sētu tagadējā Komunara bulvara virzienā. Tomēr tas bija uzkrītoši Ceferino Palencia diplomatiskiem kaimiņiem, jo tai pašā namā atradās Francijas un citas sūtniecības. (..) es sāku literaturu no sūtniecības izvest automašinā. (..) Es iesēdos automašinā un plivojot Spanijas Republikas standartam, izbraucu no sūtniecības nama (..), izkāpu no automašīnas un iejuku gājēju pulkā. Bija arī gadijums, ka es vedu komunistisko literaturu pa toreiz fašistiskās Rīgas ielām automašinā, kas brauca ar karaliskās Rumānijas standartu. (..)
Bija jāpastiprina konspiracija arī nodošanas vietā. Kā starppunkts starp mani un biedriem Jablonski un Lidiju Tabaku kļuva neliels pārtikas preču veikaliņš Lāčplēša ielā. Šī veikaliņa pārdevēja bija mūsu cilvēks. Parasti es literaturu ieliku kurvitī, ar kādiem tolaik parasti gājām iepirkties, ierodoties veikalā, es nodevu pārdevējai šo kurvīti ar visu literaturu un nosaucu dažas preces, ko vēlos nopirkt. Pārdevēja saprata. Viņa paņēma kurvīti, iegāja blakus telpā-noliktavā, itkā lai nosvērtu pieprasītās preces. Kurvīti man atgrieza ar pieprasītām precēm, bet bez komunistiskās literaturas. Pēc tam piezvanīju biedriem Andrejam Jablonskim vai Lidijai Tabakai un starp mums norisinājās nevainīga satura saruna. Tomēr sarunas šifrs deva saprast, ka veikaliņā atnestā literatura gaida savu saņēmēju. (..)
/tad viņa apraksta kā vāc naudu un kondensēto pienu Spānija pilsoņu karā cietušajiem bārabērniem un kā viens tāds naudīgs ziedotājs ir Aleksandrs Kažoks/
Tika pārrunātas arī citas palīdzības formas, kādas Latvijas Komunistiskā Partija varētu pielietot, lai palīdzētu Spanijas republikai. Šai nolūkā Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas pārstāvis biedrs Andrejs Jablonskis vairākkārt satikās ar Spanijas Republikas sūtni Ceferino Palencia manas ģimenes dzīvoklī, Rīgā, Jāņa Asara ielā Nr.15 dz 153. (..)
Nāk atmiņā gadijums, kad kādā vasaras pievakarē ieejot Ceferino Palencia kabinetā redzēju, ka Palencia ir ļoti uztraukts. Jautāju, kapēc viņa ekselence, par ekselenci sūtni saucu jokodamās, tik nemiera pilns. Palencia norādīja uz diviem špikiem, kas stāvēja bulvara otrā pusē piespiedušies pie liepām pretī sūtniecības logiem.
Es ilgāk vairs necietīšu šos apvainojumus manai Republikai, manai valdībai; manu sūtniecības ēku ir apsēduši slepenpolicijas aģenti - iesaucās Palencia. Strauji Palencia atrāva logu, paķēra no galda revolveru un tēmejot pret abiem minētiem špikiem sauca: - Es šaušu, es šaušu, ja jūs nevāksaties projām.
/pēc tam Palencia zvana ārlietu ministram Munteram un draud atsaukt Spānijas diplomātisko misiju no Latvijas. Munters dievojas, ka neko nezina par slepenpolicistiem pie sūtniecības un, ka tie tikšot aizvākti. Bet vēlāk izrādās, ka špikus neaizvāc, tikai padara diskrētākus.
Tas viss turpinās līdz 1939. Gadam, tad visi pārdzīvo par politiskajiem notikumiem Spānijā. Pēc Spānijas Republikas krišanas ierodas Franko sūtnis, bet Palencia viņu nelaiž sūtniecības telpās. Palencia evakuē visu sūtniecības saturu uz Zviedriju, Franko sūtnis mēģina iesaistīt Munteru, tas neiesaistās un beigās Franko sūtnis dabū tukšas sūtniecības telpas, Palencia ir atkal apmeties viesnīcā “Roma”, kur notiek Alīnas un Palencias pēdējā tikšanās/
Komunisti ir vienīgie visīstākie patrioti. Tikai viņi prot sevi upurēt, lai ikviena tauta kļūtu laimīga un brīva. Esmu pārliecināts, ka arī es tagad esmu komunists, - ar šiem vārdiem Palencia atvadijās no manis, lūgdams to paziņot Latvijas Komunistu partijai. (..) Mašina strauji devās uz ostu, kur Spanijas Republikas sūtnis uzkāpa uz kuģa, lai nokļūtu Zviedrijā. (..)
/Alīna Vilde Grīnberga. Mašīnraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/

Vispār man ir divi eksemplāri ar šo tekstu mašīnrakstā. Tie ir mazliet atšķirīgi. Fakti nemainās, bet mainās tas cik detalizēti tie izklāsīti. Raksts ir arī publicēts krājumā "Viva Republica" (1958). Kādreiz varētu salīdzināt vai un kā publikācija atšķiras no šiem diviem teksta variantiem.
tā vispār cool, ne? aizej uz viesnīcu pie sūtņa, parunājies, viņš uzaicina tevi uz brokastīm, jūs parunājaties vairāk un voilā - jau vizinies ar sūtniecības mašīnu pa Rīgas ielām.

ēdienkartē maijs:
*) sparģeļu krēmzupa ar valriekstiem un nātrēm, pasniegta ar ceptām saldskābmaizītēm ar gorgonzolu, bumbieri un rukolu.
zupa: sarkanais sīpols, ķiploks, valrieksti, sparģeļu buljons, sparģeļi, viens kartupelis, šļuka baltvīna, sāls, pipari. kad viss izvārījies, pielej paciņu auzu krēma, pāris sauju nātres, sablendē, pieber zaļos zirnīšus no saldētavas un vēl pavāra līdz uzmet burbuli. pasniedzot var uzrīvēt kādu cieto sieru.
*) sparģeļu, kūpināta tofu un cannellini pupiņu mērce pasniegta ar pastu linguine un svaigajiem salātiem.
mērce: sarkanais sīpols, sīki sagriezts kūpināts tofu, sparģeļi, bundža cannellini pupiņu, šļuka baltvīna, ķiploku ziedu pesto, paciņa auzu krēma, rauga pārslas, sāls, pipari.

turpinot putnu ziņas - tikko bija pilna ābele ar zīdastēm. nebiju nekad pavasarī redzējusi. tikai vēlu rudenī/ziemā.

zīdastes sauktas arī - kadiķu irbīte, ziemas strazds, zīdeasts, paegļu irbe, kadiķu irbe, zīdastīte, parastā zīdaste, zīdastītis, zīžastīte, krusta putns, mēra putns, mirstības putns, zidastitis, zīžaste

Pupuķim ir labi attīstīta ligzdas aizsardzība pret ienaidniekiem. Mātīte, kamēr perē olas, izdala smirdīgu šķidrumu, arī mazie putnēni izdala šādu šķidrumu. Tā smaka atgādina pūstošu gaļu. Šķidrums noklāj pupuķa apspalvojumu, atbaida plēsējus, kā arī parazītus un, iespējams, tam piemīt arī antibakteriālas īpašības. Sekrēts pārstāj izdalīties drīz pēc tam, kad jaunie pupuķi pamet ligzdu. Papildus tam, ka mazie putnēni izdala smirdīgu sekrētu, tie no 6 dienu vecuma spēj ar ekskrementiem apšļākt ienaidnieku, ja tāds cenšas ielīst ligzdā, turklāt tie šņāc tāpat kā čūskas.

Kaimiņiene atsūtīja bildi ar pupuķi no sava pagalma. Vakar ar bija apkārtnē dzirdami saucieni. Izskatās, ka taisās kaut kur tepat blakus ligzdot. Cerams pieskries atrādīties arī manā dārzā. Cēlie putni pupuķi.

24895. Ja pupute aizdzied, tad dvaša smird. /M. Navenickis, Zasa./
24901. Ko no rīta tukšā dūšā pupiķis aizpupina, tam blusas aug. /P. Zeltiņa, Ikšķile./
24902. Ja aizsmakusi bada dzeguze aizkūkoja, tad cilvēks aizsmaka. /J. Rubenis, Ērgļi./

Pirmo reizi redzēju pupuķus. 2 gab. Savā dārzā. Tagad visu laiku, te tuvāk, te tālāk dzirdu viņu saucienus.

vakar no rīta dzirdēju pirmo lakstīgalu. vakar naktī viņa neļāva gulēt (apmēram kā dziesmā). likās, ka bezmaz sēž blakus uz spilvena un pogo.
strauji noziedēja agrās plūmes. aizvakar vēl bija pilnos ziedos un bišu/kameņu drona ieskautas. šodien jau praktiski nobirušas. sāk ziedēt ķirši un pārējās plūmes. ievas te vēl nezied, bet tūlīt, tūlīt ziedēs. gaiss ir maigs un svaigs un smaržīgs.
sasēju burkānus un cūku pupas un lauvmutītes. nupat vakarā iebāzu zemē drusku kartupeļus. sašķinu trešo sparģeļu porciju. rīt vārīšu krēmzupu.
nevaru izdomāt kur stādīt laškrāsas dālijas un zantedešijas. vajadzētu izstādīt pērn no sēkliņas izaudzētās un podā pārziemojušās mārsmilgas. bet arī nezinu kur.

pasaulē nav nekā skaistāka par maiju, bet vēl ir tikai aprīlis.
un es jau ilgojos pēc svīrēm.

16388. Ja lakstīgala no rīta neēdušu aizdzied, tad sadeg kāds uzvalks. /A. Mencis, Puikule./

kopš vakardienas mūsu autoparkā ir jau trīs auto. visi ir universāļi, manuāļi, ar āķiem un jumta reliņiem.
1) 2005. gada ford mondeo, kurš martā neizgāja skati ar deviņiem divniekiem, bet mammas brālis viņu pa 100 eur sametināja un otrajā reizē skate tika izieta. kopā turas, uz priekšu var tikt, jaudas maz, starp virsbūvi un vējstiklu tek iekšā ūdens. bet ļoti daudz vietas un mīļš
2) 2010. gada volvo v60. kopumā visai patīkama mašīna, vienīgi nav ieteicams braukt slapjā laikā, jo var sākties elektrogļuki un iespējams būs jāmeklē kāds, kurš velk mājās. nu vai jāsēž kādu laiku (līdz pat vairākām stundām) kamēr izžūst un attopas. vēl viņai ir izoperēts partikulu filtrs un varbūt viņa vairs nevarēs iziet skati
3) 2016. gada škoda octavia. pagaidām šķiet, ka vienīgā problēma ir tāda, ka nevar pie stūres regulēt mūzikas skaļumu. un nav zapaskas.

1) un 3) iegādei naudu iedeva K māte. 2) ir K mātes vecā mašīna. mūsu pirmā mašīna - 1998. gada 4. golfs arī bija K mātes vecā mašīna. ļoti traks auto. iespējams uz mūžīgiem laikiem radīja vēlmi turēties no jebkāda veida folksvāgeniem pa gabalu. vēl mums ir K mātes atdota piekabīte, kura nevar iziet skati, kaut kādu mūsdienu gaismas prasību dēļ, kuras viņai nav paredzētas.
diez es kādreiz dzīvē pelnīšu tik daudz naudas, lai pati sev nopirktu normālu mašīnu? nē, nu varbūt, ja man nebūtu zirga, tad ļoti ilgā laikā varētu sakrāt. bet tagad man īstenībā vajadzētu sākt krāt jaunzirgam.

vakar piezvanīja Laicena. acīmredzot esmu viņā izraisījusi interesi. ļoti labi. dažas piezīmes no mūsu sarunas:
* Mirdza Ķempe esot, kaut kad nosaukusi Otto par visskaistāko vīrieti (nuu, pirmskara bildēs viņš izskatās tāds dedzīgs un kvēls. pēc kara viņš liekas kaut kāds pilnīgi citādāks).
* Kad tikusi uzņemta šī fotogrāfija, tad tur bildējušies tikai drosmīgākie. un kāds no malas sarkastiski bļāvis, lai Virza iet ārā no kadra, kas tad notikšot, ja Ulmanis ieraudzīšot. un viens no bildēm redzamajiem vīriešiem esot bijis provokators. to stāstījis Otto.
* es tā līdz galam nesapratu vai viņai to teicis Otto vai kāds cits pagrīdes revolucionārs vai viņa pati pie tā kaut kā nonākusi, bet galvenā padomju varas problēma un posts bijusi slēpta kontrrevolūcija no iekšienes (aka Staļins, ja pareizi sapratu).
sarunājām sazvanīties vēl. viņa liekas ļoti, ļoti interesanta

vēl, nesaistīti ar Laicenu. Otto papīros mētājas arī LCP 1944. gada memoranda noraksts mašīnrakstā. kāpēc?
padomju laikā kaut ko tādu turēt mājās varēja būt diezgan nāvējoši.

sēžu Aleponijā, tieši zem Ļeņina ģīmetnes, gaidu K no Grab mēģa un prokrastrinēju darbu. tāpēc šī vakara Grīnbergu spamā būs neliela kompilācija no preses par slaveno 1928. gada mītiņu cirkā, pēc kuras Otto tika apcietināts.

( part 1 )

zirgam stiegras trauma tomēr ir nopietnāka nekā sākumā likās. tas savukārt ļoti iespējams nozīmē, ka - this is it. ņemot vērā viņa vecumu (22) ļoti iespējams vairs nekādu lekšanas treniņu, maču, utt. droši vien ir var vēl tā puslīdz reālistiski cerēt, ka pēc pāris mēnešu miera perioda, varēs jāt vizināties vieglā slodzē, bet tas arī viss. stiegras traumas mēdz sūdīgi dzīt arī jauniem zirgiem. Radim bija otrai priekškājai, mazliet citāda profila stiegras trauma pirms kādiem ~10 gadiem. un tas bija ļoti mokošs pusgads ar ierobežotām kustībām un soļošanām pie rokas un diezgan psihopātisku atgriešanos slodzē (viņš bija nostāvējies pilnīgi traks).
šajā gadījumā trauma rada problēmas arī viņa voblera sakarā. voblers ir neiroloģiska problēma, kas rada problēmas komunikācijā ar pakaļkājām (tās var kustoties "zust", klupt, ļodzīties). šai kaitei viņa gadījumā palīdz 2 lietas - e vitamīns diezgan lielās devās visu laiku + slodze, kas veido un uztur muskuļus, kuri tad palīdz to pakaļgalu saturēt un noturēt un kontrolēt. tiklīdz muskuļu masa zūd, tā paliek redzami sliktāk. viņš jau tagad ir sācis vairāk vilkt pakaļkājas pa zemi un biežāk klupt, jo bijusi ļoti minimāla slodze. ja tagad ir pāris mēnešu miera periods stiegrai ar tikai soļošanu pie rokas (15 - 20 min dienā) - es nezinu, kā uzturēt muskuļu masu vajadzīgajā apjomā. turklāt viņa vecumā muskuļu masa ātri zūd, bet grūti un lēni nāk atpakaļ. vēl viens iemesls kāpēc viņam ir svarīgi kustēties ir emfizēma (zirgu astma) un tās saasinājuma laikos (pavasaris, putekšņi, putekļi) arī ir svarīgi daudz kustēties, īpaši lēkšot, lai tiek iztīrītas un izventilētas plaušas.
esmu bēdīga un noraizējusies par šo visu.

ja par garoziņām jaunajā darbā - outlook vide ir kaut kas neticami neērts, stīvs un tizls. es ļoti daudz laika pavadu vienkārši čakarējoties ar sīkumiem, ar kuriem googles vidē nebija nekādu problēmu.

tikko runāju pa telefonu ar Linarda Laicena mazmeitu. viņas numuru dabūju netīšām uzrakstot e-pastu bibliotēkas direktoram. kad sapratu, ka esmu nejauši iekopējusi viņa e-pasta adresi un nosūtījusi jautājumu viņam - sakautrējos un aizsūtīju ziņas dažiem citiem, kas šķita piemērotāki atbildētāji (no bibliogrāfijas nodaļas, kur viņa strādāja). bet man atbildēja tikai direktors.
viņa izrādās joprojām iet pie Otto un Alīnas uz kapiem. reti, bet iet. un izrādās Teodora Zaļkalna skulptūra Alīna Grīnberga tiešām ir tā pati mana Alīna. es biju manījusi, ka tāda eksistē, bet nebiju pievērsusi uzmanību, jo man likās, ka gan jau vienkārši vārdu sakritība un tā ir cita Alīna. labāku bildi nesanāk atrast, bet lūk.
sarunājām vēl sazvanīties un varbūt satikties. viņa padomāšot vai ir ko man teikt. un aizrādīja, ka nevajag lietot vārdu "čakarēties". viņai taisnība, protams.

p.s. vispār pirmais viņas jautājums man pēc tam, kad biju stādījusies priekšā - vai es esmu bijusi sakopt Grīnbergu kapus.

vispār ironiski. Otto Grīnbergs tusēja ar Frici Galenieku, viņus, piemēram, abus apcietināja 1928. gadā pēc mega mītiņa cirkā. bet Mārtiņš Galenieks mani pirms daudzpadsmit gadiem veda eksursijā pa Pētera Māldera vietām Londonā (neko nezinot par to, ka Otto un Fricis - mūsu vecvectēvi, ir bijuši pazīstami + mūsu ģimenes nav nekā draudzīgas vai saistītas. mēs iepazināmies kaut kādā drausmīgā dzeršanā pie Uldīša).

p.s. sorry basta - grāmatu vēl neesmu izlasījusi.

malkas šķūnī mētājas vāveres astes gals un zebiekstes vai seska kaka

oh my, arī dramaturgs. es laikam ceru, ka tā luga ir neglābjami zudusi un man nekad nebūs iespēja to lasīt.

Tāpēc diskusijās aicinājām rakstīt lugas pašus strādnieku jauniešus un revolucionāros studentus. No viņu vidus arī radās jauni dramaturgi, kuri deva vērtīgus darbus mūsu repertuāram. Viens no pirmajiem šāda veida darbiem bija O. Grīnberga sarakstītais «Ķēniņš—Jēriņi», ko viņš nodeva mūsu dramatiskajai sekcijai 1926. gada rudenī. Tas bija viens no tiem darbiem, kas visilgāk (šķiet, vairāk nekā piecus gadus) nepārtraukti palika mūsu teātra repertuārā. Šajā darbā bija pamatīgi atmaskota buržuāziskās republikas šķiriskā būtība un tās pērkamie līderi. Lugas autors O. Grīnbergs bija tolaik plaši pazīstams revolucionārās strādniecības darbinieks — lielisks orators un revolucionārs preses darbinieks. Pavisam jauns viņš parādījās mūsu vidū un kļuva pazīstams ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un laukos.
/Atskatoties uz dzīvi. DIVDESMIT ASTOTAIS STĀSTS. MINNA ZĪDERMANE. Padomju Jaunatne Nr.210 (25.10.1967.)/

Strādāju līdz vēlam vakaram redakcijā, mājās bija Paula ar sievasmāti, iebraukušu no laukiem. Pie ārdurvīm no virtuves puses atskanēja zvans.
„Kas tur?" „Šeit Marija Leiko!”
Varam iedomāties sieviešu pārsteigumu, dzirdot aiz durvīm slavenās aktrises balsi, kas neilgi atpakaļ bija ieradusies no ārzemēm. Leiko kopš 1905. gada revolūcijas laikiem dzīvoja un darbojās Vācijā, izvirzījās un izcēlās kā ekspresionistiska aktrise un arī filmu māksliniece pirmajā (mēmajā) posmā. Tika redzēta arī uz Rīgas ekrāniem. Vēlāk ar lieliem panākumiem viesojās Nacionālajā un Dailes teātrī, arī provincē.
Kopš 1933. gada ārzemniece vāciešiem vairs nebija vēlama, un Marija Leiko palika mūsu galvaspilsētā. Viņa bija nākusi apskatīt telpas pie mums Meža Parkā kopā ar Austru Krauzi. Abas dāmas bija apmierinātas, un es viņām izīrēju prāvo ēdamistabu. To bija izgleznojis tas pats Romāns Suta, kas reiz atveda arī savu kollēgu, ja pareizi atceros, Jāni Kalmīti, un teica: „Viš ti, čto nacarapal pjoriškom!” (lūk, ko saskrāpējis ar spalviņu).
Tagad valdīja Kārlis Ulmanis, bija iestājies mierīgs un kluss laiks. Īpaši to varēja izjust, kad starp priedēm sasniga sniegs un gaiss bija tik tīrs un rāms. Manas Īrnieces varēja baudīt pilniem malkiem , pelnīto” atpūtu, kā mēdz sacīt. Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja Splendid Place kino, kur noskatījās Villija Friča un Lilianas Harvejas opereti. Pavisam maz cilvēku nāca pie viņām un reti, ne vairāk kā divi, trīs — Ādamsoni, Grīnbergi, kompanjons Ozols. Austrai un Marijai bija pāris personisku mēbeļu, Sutas zīmēti sarkanmelni ķeblīši, ko viņas atstāja vēlāk aizbraucot Ādamsonam un viņa sievai, bijušajai tautsaimniecības studentei un radiofona ziņotājai Mirdzai Ķempei, vēlākajai boļševiku „dzejas karalienei”. Austra Krauze un viņas draudzene, abas „proletāriāta” darbinieces, dzīvoja no kapitāla. Austrai piederēja neliela firma „Piena Eksports”, kas par brīnumu bija palikusi „neapvienota ” autoritārajā laikmetā. Kompanjons bija Ozols, pusmūža vīrs, tumšu ūsu un skrejošām acīm. Kā prokurists darbojās mans skolas un studiju biedrs, Oto Grīnbergs, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas izglītības daļas vadītājs un marksisma profesors.
/Oļģerts Liepiņš "Tālos atspulgos: mana mūža atmiņas" (1982) 619. - 621. lpp./


Par ko Grīnbergi runāja ar Leiko un Krauzi? Kādas bija viņu attiecības? Vai tās sabojājās pēc iepriekšminētās naudas lietas? Ja par Linardu Laicenu vecvecvecāku arhīvā ir daudz pieminējumu, arī atmiņu raksts, tad par Leiko un Krauzi nav - tik vien kā rakstā par žurnālu "Informators". Kad un kā viņi uzzināja par Lielo teroru? kaut kur te manīju piezīmes, ka Otto esot pats centies izpētīt Laicena nāves apstākļus un viņš pēc tam bija teicis, ka cer, ka Laicena atraitne par šiem apstākļiem neko sīkāk neuzzināšot - pārāk smagi tas esot. bet kā ar Leiko? Viņam bija vienalga vai kaut kādu iemeslu dēļ par viņu nevarēja tā interesēties un runāt?


No vienas puses gribas redzēt "Marijas Klusumu". No otras ļoti negribas.

Godspeed aizvakar bija ļoti kruti. pirmais koncerts pirms 8 gadiem Šveicē gan bija maģiskāk un krutāk, bet tad bija citi apstākļi. Alpu pļavas ar krītošām zvaigznēm un mirklis ar Eifrimu divatā, kurā sadūšojos pat pārmīt dažus teikumus. bet ļoti patika Rīgas koncerta beigas. Rubenis arī ļoti kruti nospēlēja. Bens Frosts vakardien gan nu tā. skanēja mega kruti, bet kaut kā nespēju identificēties un nekas neaizkustināja. stāvēju atspiedusies pret foha aizgalda sētiņu un vienā brīdī piefiksēju, ka regulāri skatos pultī redzamajā pulkstenī un visu laiku liekas, ka ir pagājis ilgs laiks, bet realitātē - 2-3 minūtes. Platons nepatika. divtūkstošo gadu sākumā droši vien būtu paticis.