*

tikko tumsā, lietū, ar plikām kājām mīcoties pa puvekļiem garā zālē, lasīju ābolus (jo es šobrīd neprotu dzīvot tā, lai to darītu pa gaismu, kad nelīst un kamēr viņi nav kļuvuši par pilnīgiem puvekļiem, savukārt, vīrs neprot dzīvot tā, lai nopļautu zāli) un sajutos drausmīgi, drausmīgi, drausmīgi dusmīga.

zajebal plānot loģistiku

notriekto zvēru caurviju motīvs nelaiž vaļā.
kaimiņienei pirms brīža pie mājas notrieca kaķeni. pavisam. Rikardo esot gājis bakstīt, lai ceļas augšā.

vai, ja gana ilgi berzēs lampu PAR starmeti, uzradīsies džins un izpildīs kādu vēlēšanos? vienu jau izpildīja. pat bez PARa. patiesībā varbūt pat pietiktu tikai ar pašu PARu. karsta zeltainbalta gaisma, kas koncentrētā kūlī izgaismo tumsu. dod siltu drošības sajūtu. tikai, kurš maksās elektrības rēķinu? man nekā nav. man vispār nekā nav. tikai bifeļu bars, kurš turpina nēsāties apkārt tumsā. viņu elpas joprojām smaržo pēc zāles un puķēm un izmisuma. soļi dun kā Salaspils memoriāla metronomsirsniņa. tikai miljons reižu ātrāk un vairāk. kāpēc par siltumu un gaismu un drošības sajūtu vispār būtu jāmaksā? tam nevajadzētu būt dzīvošanas pamatpaketē? bet nav, nē. iespraud to sasodīto PARu un ščoķiks griežas.
uztraucos par savu bifeļu baru tumsā. viņi skrien un nedomā un kādu no viņiem var notriekt. "tavs laiks pienāks tai stundā, kad augšāmcelsies visi uz šosejas notriektie zvēri". tavs laiks? bet varbūt manējais? varbūt tas ir par mani pašu. es saprotu, ka kāds no bifeļiem jau ir notriekts. nešpetnais ford mondeo. mēs sēžam tumsā ceļa vidū, turu viņa galvu klēpī. džinsas asinīs. tāpat kā 2008. gada 1. martā. visu dienu gribas raudāt. bet neprotu. nav brīv. man vajadzētu salabot aplokus, pārliecināties, ka tajos pietiek ēdiena un ūdens. un tad sameklēt visus savus skrienošos bifeļus, pārbaudīt vai nav savainoti, samīļot un ielaist aplokā. bet ir drausmīga, drausmīga tumsa. neko nevar redzēt. es nevaru atļauties ieslēgt PARu. un viens no bifeļiem jau ir notriekts. tāpat kā āpsis. tāpat kā mazais bezvārda dzīvnieciņš. varbūt vienkārši turpināt sēdēt ceļa vidū un gaidīt, kad tiks notriekti viņi visi.

KĀRLIS: Tajā brīdī no mašīnas rādžiņa atskanēja tā Eltona Džona dziesma. Atvērās durvis. Es iekāpu mašīnā paņemt aizmirstās atslēgas. Pēkšņi durvis aizcirtās. Es raustīju durvis, bet tās nevērās vaļā. Es biju ieslēgts.
INESE: Es stāvēju pie mašīnas, kurā bija iesprostots Kārlis un nezināju, ko iesākt.
KĀRLIS: Iekaucās motors un mašīna pati no sevis sāka braukt prom.
INESE: Es centos tai skriet līdzi, tomēr tā uzņēma ātrumu un es atpaliku.
KĀRLIS: Ford Mondeo man sacīja:
JĀNIS: Tagad tev hana.
KĀRLIS: Bet Inese taču atminēja visas tavas mīklas.
JĀNIS: Man vienalga.
INESE: Visbeidzot meklētāji saprot, ka viņiem nav nekā apslēpta. Viņi zina visas atbildes. Taču šī apziņas skaidrība, kuru ir tik grūti sasniegt, vienlaikus arī padara aklu. Tā sniedz meklētājiem pārliecību, ka viņi var darīt visu, ko grib - tāpēc, ka ka viņi visu redz skaidri. Redz visam cauri. Taču tas viss ir kļūda. Tajā ir kas nepilnīgs.
KĀRLIS: Ābele Silvija, palīgā!
KĀRLIS: Pēkšņi nešpetnā Ford Mondeo priekšā izlēca mūsu vecā labā draudzene ābele Silvija. Mašīna strauji apstājās uz dubļaina meža ceļa. Pie mašīnas pieskrēja Inese.
/K. Mellis/KVADRIFRONS "Mūžīgā izlaušanās", VVTF, 2019/

mēģināju nokratīt savu panikas sajūtu braucot ar riteni. minos augšā pa tikko greiderētiem kalniem, šķērsoju Cērtenes braslu, pisu pa koku saknēm, pa vidam papeldēju. gandrīz notriecu stirnu. vai stirna mani. kā noburta skatījos, kā viņa skrien uz manu pusi un turpināju kustību uz priekšu virzienā, kur mūsu trajektorijām bija iespēja krustoties. nokļuvu līdz kartinga trasei. bija jau tumšs. lielāko daļu trases īsti nevarēja redzēt, tikai nojaust. bet blakus stadionā sākās vēlais treniņš un ierubījās lielie futbollaukuma prožektori. tik daudz gaismas. par brīvu. braucu, skatījos gaismā un iekļuvu loopā. nobraucu neskaitāmus apļus pa trasi - tik daudz, ka paspēju kādas 3x noklausīties brīnišķīgo, bet neizdoto Tesas un Rubeņa ierakstu, par kuru biju uz pāris gadiem aizmirsusi. skatījos gaismā un jutos kā naktstauriņš. nosvilināt spārniņus. ķermenim, protams, vienmēr taisnība. bet viņam ir arī pohui par kapitālismu. viņš zina visu vislabāk, bet prāts nespēj viņam sekot. es tikai ļaujos kartinga trases loopam, tumsai, futbolstadiona prožektoram un Tesai/Rubenim austiņās. 36 kilīši. tumsas cilpas savelkas, gaisma iztek kā liedaga smiltis caur pirkstiem. ziema nāk. treniņš beidzas, prožektorus izslēdz un par brīvu dabūjamā lielā gaisma pazūd. man nepienākas. es neesmu nopelnījusi. man jāpietiek ar apziņu, ka kādā no paralēlajiem universiem, virs Daugavas pie Salu tilta pilnīgi vienmēr nekustīgi karājas pelēkrozā mākonis.

Ābele Silvija, palīgā!

diezgan iespaidīgs kinētiskās enerģijas sastrēgums

bet tā vispār ir tiešām ļoti jocīgi, ka pirmo reizi 17 gadu laikā ir sākusies jauna teātra sezona un man ar to nav pilnīgi nekāda sakara.

un Straume ir nenormāli kruta.
kapibaru esot ierunājis kamielēns.

man gribas sadzerties un iet uz diseni un lekt

vispār man ir darbdiena un man būtu jātaisa prezentācija, kuru neesmu uztaisījusi jau pāris mēnešus un, kura rīt publiski jāprezentē, bet es vienkārši guļu uz muguras uz savas skaistās, jūlijā slīpētās, dēļu grīdas - tajos saules taisnstūrīšos, kuri krīt no loga. kā kaķis. un skatos griestos.

augusts bija diezgan iespaidīgs mēnesis.

šī būs brīnišķīga diena. visu dienu līs, es gulēšu gultā ar kaķi, grauzīšu sēmenes un skatīšos serikus. vai griestos. vai vienkārši gulēšu. aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa.

runājot par pasaules skaistumu - atkal papļāpāju ar Lomiku. liekas tik neticami un aizraujoši, ka Lomiks ir kļuvis par manu /rūķīguma/ role model.
visādi citādi - es esmu drausmīgi nogurusi. eksistenciāli un fundamentāli.

Pēdējā laikā ļoti cenšos izturēties pret to, ko es jūtu ar cieņu. Nebūt vardarbīgai pret sevi. Manliekas, jūtas ir līdzīgas maziem bērniem. Vai dzīvniekiem. Viņām viss ir īsts un pa īstam, viņām ir sava gudrība un skaistums, bet viņām vajag “pieaugušo”, kas viņas pieskata un novelk drošas robežas un iejūtīgi virza kaut kādā saprātīgā gultnē.
Nu, lūk - manas jūtas šobrīd uzvedas kā pilnīgi satrakojies zālēdāju bars. Es tumsā īsti neredzu kādu - govis tās nav, zirgi arī, šķiet, ka nē. Bifeļi? Visdrīzāk tie ir bifeļi. Un es tiešām nezinu, ko darīt. No vienas puses gribas paņemt pātagu un sadzīt viņus visus šaurā sprostā un pielikt priekšā atslēgu. Nobadināt. Varbūt nošaut? Un tad, lai stāv kaudzē un saulē pūstot smird. No otras - apgulties zemē un vienkārši ļaut, lai viņi mani samin.
Visi aploki ir nonesti, viss ir izbradāts, bars, satraucies, nēsājas apkārt. Tumsā dzirdu viņu elpas, saraustītas un siltas. Tās smaržo pēc zāles un puķēm un izmisuma. Man gribētos tos savus bifeļus vienkārši apskaut un cieši piekļaut sev klāt. Kā es reizēm daru ar kaķi. Bet viņu ir daudz un viņi trako un man nav spēka.

Un rīt no rīta man ir tā vienkārši jāpieceļas un jāiet uz darbu.

anonīmo karpmana trīsstūriķu pulciņš

bezdelīgu gads. staļļa bezdelīgām nupat izšķīlies jau trešais perējums. un šodien Mūrmuižā daudz kraukļu. tusēja pa tīrumiem. viens laidās tieši pa priekšu mašīnai, kad braucu cauri ozolu alejai - visas alejas garumā. jutos kā cheesy fantasy filmā.

mazliet uznāca interese par ēdienu/ēšanu. uztaisīju wannabe buritos ar sezonālo dārza dārzeņu pildījumu. kā arī kabaču baba ganuš. biju diezgan skeptiska, bet rezultāts ir visai kruts. laikam svarīgi diezgan sirsnīgi apdedzināt tos kabačus. vajadzēja ātrāk šito darīt. nebūtu tik daudz jākaras citiem kaklā ar tiem saviem kabačiem.

krišana no zirga tomēr ir radījusi drusku vairāk seku, nekā tikai trīs ļoti neseksīgas tulznas no tizlajām Martas striķu pavadām. esmu kaut ko savilkusi kaklā/plecā. ar katru dienu paliek sūdīgāk un savilkums dodas tālāk uz priekšu pa muguru. visvairāk traucē guļot, jo nevienā pozā nav ērti. un braucot ar mašīnu, īpaši, ja jāgriež galva uz atpakaļu, braucot atpakaļgaitā.

vakar biju ciemos pie Jolantas. pajāju ar Vegu. ļoti forši sastrādāta. drusku palecām. dievinu to sajūtu. bet baigi gribas ar zirgu, kura domas es dzirdu savā galvā un, kurš savā galvā dzird manējās. Vega gan ir Radīša māsasmeita un pēc rakstura visai līdzīga - vienlaikus karstasinīga, bet nenormāli labdabīga. bet neviens zirgs nekad nebūs Radītis. jāsāk organizēt sonogrāfija stiegrai. ļoti ceru, ka varēs lēnā garā kaut ko atsākt darīt.

Mudītei plaušu karsonis. vedīšu rīt uz Cēsīm pie ārsta.

malka nekrāmējas, dārzs neravējas.

riebjas doma, ka tūlīt beigsies brīvās dienas.

zvanīja vīramāte*. teica, ka internetā (tad jau tam esot kaut kāds svars) izlasījusi horoskopu, ka man šonedēļ gaidāms pilnīgs triumfs.
paldies, I am all in.


_________
*mēs ikdienā vispār necik nekomunicējam

mierinājumi: pīpēt ļoti daudz cīgu. kaķis. braukt ar mašīnu (vēlams ātri). braukt ar mašīnu, skaļi klausīties mūziku un aurot līdzi. neēst. kafija (ar putotu auzu vaniļas pienu). gulēt zālē. gulēt uz muguras ezerā. vienkārši aizmigt. klausīties dažas dziesmas uz repeat. neiet uz darbu. zirgs. nokrist no zirga. āboli un gurķi. tikt vaļā no kabača. satikt cilvēkus. izvairīties no cilvēkiem. peldēt-katru-dienu. mazliet jogas. nēsāties ar riteni pa kalnainu mežu un klausīties austiņās dusmīgu mūziku. nēsāties ar riteni pa Abula kraujas malu, neiekrist upē un klausīties austiņās dusmīgu mūziku. peldēt plikai. ķermeniskums. čīkstēt Edijam. svīst. kad atbild uz ziņu. tīra un kārtīga māja. tīri mati. nesatikt savus asinsradiniekus. kad ir vēl kāds, kurš zina, kā es jūtos. koncerts. vibrators. godīgums. pievērst uzmanību (šim gan mēdz būt arī gluži/gauži pretējs efekts). tas, ka man patīk būt man. saņemt naudu. apskauties. silts un glāsmains vējš. silti vakari. mīlestība. kad kaut kas smuki smaržo. vīrs. runāties. negulēt. nevienu nenotriekt. joki. krāmēt malku. tomāti. teikt - jā. adrenalīns. uzpīpēt vēl.
+ galvenais mierinājums: apzināties savu bezgalīgumu.

p.s. Heroes of Might and Magic III, ēst, alhols un iet - šoreiz nedarbojas kā mierinājumi.

pārlidoju kūleni pāri zirga (ne-sava) galvai.
otrā reize mūžā, kad šāda veida pieredze atnes dīvainu miera un atvieglojuma sajūtu.

visādi citādi (tai skaitā arī ironiski) - jājot jūtos tik ļoti at home. ļoti pietrūkst regulāri un ar savu zirgu.

aizvakar spoguļneironoju ne-savas pohas. līdz sirreāli reālai fiziskai sajūtai. vakar trijatā izdzērām sešus šampjus. nu labi, daļu vienkārši izgāzām. šodien releitoju Sapnim.

Suhanova izrāde forša. sākumā biju skeptiska, bet tad ievilka. cerams vēl drusku sakratīsies. vīrs smuku muzonu uztaisījis.

dabūju mini atvaļinājumu.
gribas vienlaikus darīt pilnīgi neko un viskautko (drīzāk - dažādos veidos meklēt mierinājumus (visdrīzāk neeksistējošus)). bet īstenībā vienkārši jākrāmē malka.

Sēžam ar mammu nojumē un čainsmoukojam.
#lifegoals

Tikmēr nesen smoļīju 6 cilvēku bariņā, no kuriem 50% slēpj no vecākiem, ka smēķē (vecuma grupa ~30-40).
#lietaskoesnesaprotu

siltos, bet vējainos augusta vakaros veļi Zilajā kalnā pūš stabulēs. Smilčā ir vairākas vietas, no kurām var redzēt Zilokalnu. bet stabules nedzird. griežu tomātus, sarkanus un sulīgus kā sirdis. sulīgus un gaļīgus un saldus. kā sirdis. mani nebeidz mulsināt tas, cik cilvēki ir neuzmanīgi. konteksta kamolos ietītas sprāgstvielas. karš vai svētku uguņošana?

mana iekšējā balss runā mēlēs