Jā, tas laikam ir kaut kur gaisā šobrīd. Nekad vēl nav bijis tā, ka man lasot kādu grāmatu ik pa brīdim nāktos secināt, ka tieši šobrīd to lasa vēl kāds visplašākajā paziņu lokā. Un vēl kāds. Un vēl. Un vēl.

Nezinu kāpēc tā.
Nezinu kāpēc īsti lasīju pati.
Nezinu kāpēc izlasīju.

Tetroloģija ir episka vistiešākajā vārda nozīmē. Tur ir kaut kas no, šķiet, jebkura iedomājamā sci-fi apakšžanra un kvazi žanra no Lavkrafta līdz Gibsonam.

Milzīgas cilvēces kolonizētas kosmosa platības, mesiānisms, reliģiskā apoloģētika un ceļošana laikā. Citplanētieši, ģenētiski modificēti cilvēki, nanotehnoloģijas, neatkarīga mākslīgā inteliģence, kiborgi un mazsaprātīgi zombij-kloni. Datasfēras un no Civilizācijas atrautas maziņas, par primitīām kļuvušas civilizācijiņas. Kosmiskas batālijas un neveiksmīgas pīļu medības purvā. Mesijas vientulība tuksnesī un primitīva kultūra, kam jāsadzīvo vienotā barības ciklā ar milzīgiem plēsīgiem tārpiem.

Vai jebkas no augstāk minētā Tev ir iemesls, lai paņemtu palasīt grāmatu?

Tad ņem un lasi tur ir viss tas un vēl vairāk. Tās ir labas grāmatas. Hugo un Locus nepiešķir ne par ko. Veiksmīgu piedzīvojumu.

Bet, ja vēlies lasīt tās dēļ iemesliem, dēļ kuriem lasīju es... Varbūt labāk noliec atpakaļ plauktā.
Man teica, ka šis esot no tās visizcilākās SF literatūras daļas, kas patiesi atstājot iespaidu uz lasītāju priekšstatiem par slaveno 42. Laikam jau tāpēc lasīju to uzmanīgi, noskaņojot dvēseli uz vērīgu ieklausīšanos.

Es gribēju mest lasīšanu pie malas vēl lasot pirmo no septiņu nejaušības kopā savesto svētceļnieku stāstiem pirmajā daļā - pašu par sevi vienā plauktiņā ar labākajiem Lavkrafta un Kinga darbiem liekamo Priestera stāstu par dīvaino kultūru, kuru attālas planētas nepieejamā augstkalnē izveidojuši no civilizācijas atgriesti lidmašīnas katastrofas upuri. Pārāk precīzi tas man trāpīja tai šaurajā uztveres joslā, kad empātija jau padodas ģenerēt saprotamu līdzpārdzīvojumu visam notiekošajam, bet saprāts vēl neatmet neticamās daļas kā vienkārši izsmalcinātas iztēles radītas dekorācijas galvenajam. Das Unheimliche?

Ne reizi vien gribēju pārtraukt centienus izmocīt Fall of Hyperion. Lai cik aizraujošs koncepts arī nebūtu sīki pasaules fragmentiņi globālas katastrofas priekšvakarā, sadrumstalots stāstījums, kura varoņi statistiski izpilda savai būtībai pretējas darbības bez īpašiem pārdzīvojumiem (vai pārdzīvojumiem, kas atklājas tikai daždesmit lappuses vēlāk, kad stāstījums beidzot atgriezies pie šī sīkfragmentiņa) gluži vienkārši nespēja mani piesaistīt. Bet - ir jau vērts tam izburties cauri, lai beidzot nonāktu pie ieilgušā priekšvakara beigām, kad stāstījums atkal sāk virzīties arī man baudāmā ritmā.

Daži piesauc Haklberija Fina piedzīviojumus kā Endymion līdziniekus - bet vai dēļ citiem iemesliem, kā tikai 'viltota nāve, bēgšana, upe, plosts, vergs' atslēgas vārdu klatbūtnes, tā īsti pateikt nemācēšu. Kādam citam varbūt labpatiksies te trešo Terminatoru atcerēties - pat ne tikai dēļ Nemes Radamanth/Kristianas Lokenas T-X _ĻOTI_ līdzības, bet gluži neķeroties pie sižeta pārsteiguma punktu atstāstīšanas laikam to izskaidrot nevarēs.
Dinamisks. Aizraujošs. Un tikai rūķīti, kas pakausī dīc 'vai tiešām _šis_ ir tā vērts, lai ar Fall of Hyperion izlasīšanu tā mocītos? Un kur tad 42?

Ir arī 42. Gan trešajā, gan, jo īpaši, noslēdzošajā daļā. Tikai nez kāpēc joprojām to lasīju ar to pašu sakāpināto empātisko uztveri, ar ko sākumā.
Un tā darīt nevajadzēja. "Aenea Shared Moment" nepatīkamo izjūtu sarakstā tagad ir turpat, pašā augšgalā pie Imprinta. Tikai no grāmatas jau pat īsti novērsties nevar apziņas pārslēgšanai, ja reiz pavisam prom grāmatu neaizmet. Tās vairs nav bērnības pasakas, kur ādas sloksnes izdīrāšana no muguras un brūces piekaisīšana ar sāli un pipariem ir tāds pavisam ikdienišķs un normāls sodiņš par sīku nepaklausību, kuru zini, ka varonis noskurinās un dzīvos tālāk - jo tai pasakas pasaulē tas ir ikdienišķs un vienkāršs spēles noteikums.

Hiperiona vēstījums nav par sāpēm. Tas ir par mīlestības visuzvarošo spēku (nebūt ne tik banāli kā izklausās. Un pavisam ne tā, kā varētu iedomāties lasot šo teikumu) un par cilvēku tiesībām izvēlēties. Jaunā mesijas uzruna cilvēcei ir lakoniska "Choose again". Izvēlies saprotot sekas, ko tas izraisīs apkārtējiem.
Sāpes Hiperionā ir tikai instruments kā Kinga pretsmēķētāju uzņēmumam- - kā līdzeklis atradināt/novērst no kādam nevēlamas rīcības. Visvienkāršākajā vispavloviskajā veidā - neej prom. stāsti ko vajag. uzvedies godīgi. Evolūcija mums devusi spēju sajust sāpes kā brīdinājumu. Un mēs esam iemācījušies, ka reizēm sāpes vajag paciest, jo tās ir nepieciešamas, jo pēc tām būs labāk... Kaut kur, kaut kad mēs esam iemācījušies gaidīt 'labāk' pēc sāpēm, no kurām neizvairīties. Meklēt racionalizējumus, attaisnojumus... Piešķirt lielāku nozīmi tam, kas iegūts caur sāpēm.

Es nevaru atrast attaisnojumu, kāpēc es liku sev to visu lasīt. Kāpēc es to izlasīju.