Lasu te rezultātus... Patiesībā, jāatzīst, gana daudz kas ir visai precīzs - kaut gan ne īpaši glaimojošs, un tieši tādēļ to gribētos atmest...
Attiecībā uz pretrunīgumu - nav jau tik ļauni, interpretācijas jautājums.


Ak jā, par godprātība – neapzinīgums . 

Nolaidīgs, viegli pamet iesākto, izdāļā ne ar ko nepamatotus, nesaistītus solījumus. Slinks, neapzinīgs, orientēts tikai uz savām personīgajām interesēm, vēlmēm, iegribām.

Tāds esot vairākums. Vai vaina ir cibas īpatnībās, vai tas tomēr gluži vienkārši ir patreizējās sabiedrības attīstības tendences rādītājs?  (Nepārprast - attiecībā uz sevi gan es sabiedrību nevainoju.)

 Par pašpietiekamību/atkarību no grupas gan nākas domāt vēlreiz un vēlreiz.
No vienas puses - it kā uzskatu sevi par pilnīgi pašpietiekami personu, kam sabiedrība patiesībā tā īpaši nemaz nav vajadzīga.
No otras puses... vai es nemeloju pati sev?
Nevar neatzīt, ka manu garastāvokli ļoti ietekmē apkārtējo apzinība, tas ir viens no nedaudzajiem man zināmajiem faktoriem, kas man spēj dot vismaz kaut kādu motivāciju....

pie tam - nav jau pirmā reize.. lai cik absurds neliktos skolas psiholoģes/sociālā pedagoga (kā viņus tajā brīdī sauca tiešām neatceros) ieteikums mazāk paļauties uz apkārtējiem... Absurds tāpēc, ka es joprojām neredzu, kā konfliktu ar klasesbiedriem vajadzētu risināt "mazāk uz viņiem paļaujoties". (nepiesieties pie vārdiem, tas bija sasodīti sen... tā kā to atceros es - runa tiešām bija par atbalsta meklēšanu apkārtējos)

Nē, ok patiesībā jau es saprotu gan- ja runa ir par izmisīgu grupas atzinības meklēšanu, tas tiešām noved pie pretēja rezultāta. Gan tad, ja tas tiek darīts ar padevīgu iztapīguma attieksmi, gan ja ar pavēloši egoistisku - "Stop bitching and start loving me for what I am". Nu jā, fig tu pārējos piespiedīsi sevi mīlēt tādā veidā.

Nelaime tā, ka viņas izteikumu vieglāk bija saprast kā "kļūsti vēl lielāks egoists". Kas ehm.... nekādi nebija risinājums manai problēmai, tāpēc - vienkārši ignorēju, pieņemot, ka viņa tā arī neko nav sapratusi. Fakts, ka lielāko sarunas daļu viņa veltīja apspriežot manas, intereses pēc līdzi atnākušās, draudzenes problēmas šo uzskatu tikai papildināja -  jo draudzenei taču problēmu ar klases kolektīvu nebija...

Un beigu beigās... es esmu tikai cilvēks... Baidos, ka :

Šādam cilvēkam nav nepieciešama gribas regulācija emocijās un uzvedībā

sākšu pieņemt par absolūto patiesību un zināmu mierinājumu sev pašai. Zinu, ka tā ir visabsurdākā un visnepareizākā lieta ko izdarīt - bet man tā ir vieglāk.  Tā, savas iekšējās melnās sirdsapziņas nomierināšanai.... Jo vispār jau vajag gan, ļoti vajag. Bet grūti un negribas arī.

Atvainojos par tik bezjēdzīgu un garlaicīgu ierakstu.