Ezīši ir mīļi. Bērnībā zem malkas šķūnīšiem dzīvoja un krēslā devās medībās. Pienu varēja dot... Vienreiz laikam vienu slimāku ienesām iekšā - bet viņš daudz taisīja, daudz smirdēja un laikam jau beigās saglābjams nebija.
Reiz netīšām vienam naktī iespēru, tad saskumusi lasīju adatiņas no kurpes ārā un pēc tam pētīju pagalma ežus, kuram es esmu adatiņas aplauzusi.

Tagad baumo, ka zem vīramātes malkas šķūnīša dzīvojot - suņi tik viņiem pa dienu mieru negrib likt.

Un vēl, man ir žēl to ezīšu, kam neizdodas pareizi ceļu pāriet. Jo ezīši nesastingstot tajā vietā, kur viņus ierauga, viņi pukšķinot tālāk.

Rīgā, šķiet, pēdējoreiz ezīti redzēju Juglā staigājot, naktī, netālu no bērnudārza. It kā jau šķiet, ka pļava blakus mājai tagad arī varētu būt laba ežiem - pilns tur ar lieliem trekniem gliemežiem no kā pārtikt un kukuržņiem kur slēpties? Bet nu jā, suņi... un neesmu jau pa pļavu naktīs staigājusi. Zaķis tur manīts, bet zaķis tomēr lielāks zvērs.

Bet nu vispār.. mīlu es ezīšus. Ezītis ir mans totēmzvēriņš.