Nē, tā nu reiz ir iebiedēta trauma, kas tik ātri nepāries.

Bērnībā spēlēti tetri un kastīšu bīdīšanas tomēr ir veselīga padarīšana. Vismaz tiem, kas nez kāpēc meklējot stāvvietas pie tirdzniecības parkiem pamanot šķirbiņu starp pēdējo auto un sienu, ir pārliecināti, ka tā tur tieši viņiem atstāta. Neatkarīgi no tā, ka veiksmīgi noslēguši vienīgo izbraukšanas iespēju pāris dučiem citu auto. Un vājš mierinājums, ka citi ģēniji viņiem pie purniem piestājās, un varējām maigi vērot, kā paši ģēniji iemēģina, kurā stāvvietas pusē apmales vieglāk forsējamas.



Bet tur mašīnu atstāt vairs ļaut negribu. Nepatīk man šaurās bezizejas. Nepatīk.

Aha, cibas šodienas grupvagons.

Jautājums par 'ko labu uzdāvināt uz gada kāzu jubileju' atrisināts veiksmīgi.
Wii+extra wiimote+excite trucks.

Roka pēc azartiska virtuālā boulinga sāp ne mazāk, kā īstā. Autosacīkstēs viņš mani apsteidz distances paveikšanas laika ziņā, toties man punktu vairāk.

Un nu un, ka no tām dāvanām, kur gadījums vairāk kā attaisnojums sirdsapziņai par it kā nevajadzīgas lietas iegādi sanācis.


Bet par to pajautā ieteikto dāvanu nejēdzīgumu... nu neatrast tur ieteikumu personiskai dāvanai. Personiskai dāvanai jau tās veiksmīga izdomāšana ir 3/4 dāvanas vērtības - bet tādas gadās reti. Un kā likums - ne pēc pasūtījuma uz zīmīgajiem datumiem 1, 2, 3 vai vēl vairāk reizes ik gadu. Tikai normāli.