Es pārāk vēlu atgriezos mājās - tajā melnajā laikā, kad visi gudri cilvēki jau guļ, bet veikalu skatlogus pirmajos stāvos aizslēguši biezi slēģi.
Neizskatos pietiekami neuzrunājama kādam nervozam un steidzīgam garāmgājējam. Tā nu ācās nervozo bēdu uzklausīt - visi logus durvis aizslēguši, guļot, neliekoties ne zinis par to, ka viena māja deg, viņu mājas arī var aizdegties. Un arī degošajā neviens iekšā tikt nevar un nodzēst, to pašu atslēgu dēļ. Pieklājības pēc padauzīju dažus slēģus, nervozi pavēroju, cik tālu tālāk tad mana māja -un palēnām, palēnām jau ļaudis gana bija ielās saskrējuši.

Bērni ar sērkociņem esot spēlējušies. Kas tie par bezatbildīgiem vecākiem, kas trīsgadīgus bērnus atstāj mājās vienus, ar sērkociņiem? Aiznes mazu rociņu ar panēsātu plastmasas pērlīšu aproci. Mazu kājiņu apdegušā zeķītē. Briesmīgi. Laikam vajadzētu šausmināties, bet.. vienalga. Man patiešām ir vienalga, es gribu atpakaļ mājās, savā istabā ar jumta logiem, kur naktīs dzert dzērveņu sulu ar medu, pilnmēnesī skatoties.

( No rīta man atkal nelika mieru )